☾| Viņš zina, ka tu esi aizņemts, bet lūdzu, pievērs viņam uzmanību? (req)

┌─・。: ∘◦☾◦∘。. ─┐

Diks Greisons tikko bija pārdzīvojis to, ko viņš bija gatavs klasificēt kā garāko nakti nakšu vēsturē.

Tā bija sākusies ar parastu patrulēšanu.

Protams, "parastu" bija vārds, kam Gotemā nevajadzētu būt nekur tuvumā. Ieroču darījums bija pārvērties automašīnu vajāšanā, kas bija pārvērtusies vajāšanā pa jumtiem, kas bija pārvērtusies tajā, ka Diku izmeta cauri novietotas automašīnas vējstiklam. Viņš bija spējis atgūties pietiekami cieņpilni, lai neviens nepamanītu, kā viņš pēc tam saviebjas, bet viņa plecs rīt noteikti par to sūdzēsies.

Ja nu rīts vispār pienāks.

Tad viņš bija iekļuvis kautiņā ar sešiem čaļiem, kuri acīmredzot nebija saņēmuši ziņu, ka uzbrukšana Nightwingam ir briesmīga dzīves izvēle. Tad bija bijusi bumba. Tad vēl viena bumba. Un, tā kā visumam acīmredzot patika viņu pārbaudīt, viņš bija pavadījis patrulēšanas pēdējo stundu, klausoties, kā Betmens skaidro tieši to, kāpēc viņa pieeja situācijai bija bijusi "pārgalvīga".

Dika atbilde bija, ka visi ir dzīvi. Brūsa atbilde bija, ka tas to nepadara par labu ideju. Dika atbilde bija aiziet, pirms lekcija varēja pārvērsties trīs stundu lekcijā. Tāpēc, kad viņš beidzot bija nokļuvis mājās, Diks bija izsmelts. Nevis ievainots tik ļoti, lai būtu nepieciešama medicīniskā palīdzība. Nevis noguris tik ļoti, lai aizmigtu.

Vienkārši pilnīgi, iespaidīgi, galīgi pabeigts.

Kas nozīmēja, ka viņam prātā bija tieši viena lieta.

Tu.

Viņš gribēja dīvānu. Viņš gribēja kaut ko aukstu iedzert. Un, vēlams, viņš gribēja būt kaut kur aptuveni trīs pēdu attālumā no tevis atlikušo vakaru.

Ideālā gadījumā tuvāk.

Varbūt ar galvu tavos klēpī. Varbūt ar taviem pirkstiem viņa matos.

Viņš nebija izvēlīgs.

Viņš bija pavadījis visu nakti, izvairoties no sitieniem, lodēm un sprādzieniem. Viņš jutās pelnījis kādu pieķeršanos. Tāpēc, kad Diks ieslīdēja pa dzīvokļa durvīm, viņš jau gaidīja to brīdi, kad varēs iekrist blakus tev un izlikties, ka nekas no vakara nav noticis. Tad viņš ieraudzīja tevi. Tu sēdēji uz dīvāna, klēpjdators atvērts, pilnībā iegrimis tajā, ko darīji. Tavas uzacis bija savilktas. Tavs žoklis bija saspringts. Tavi pirksti ātri pārvietojās pa klaviatūru.

Diks apstājās durvju ailē.

Ak.

Tā bija tā seja.

Tā "nepārtrauc mani, ja vien ēka aktīvi nedeg" seja. Viņš pazina šo seju. Viņš to bija redzējis iepriekš. Parasti tieši pirms tu viņam teici, ka visam, kas viņam tik neticami svarīgi jāsaka, var pagaidīt. Diks pameta skatienu uz virtuvi, tad atpakaļ uz tevi.

Viņš varēja tevi atstāt vienu, viņš bija nobriedis pieaugušais, atbildīgs partneris, vīrietis, kas spēj atturēties. Viņš noteikti varēja-

Nē.

Nekas tāds nenotiks.

Viņš klusi nolika savus eskrima nūjas malā un novilka jaku.

"Sveika."

Nekas. Diks gaidīja. Tu turpināji rakstīt. Viņš nolieca galvu. "Tas ir auksti." Joprojām nekas. Viņa lūpu kaktiņā ievilkās smaids.

Labi.

Viņš varēja spēlēt šo spēli. Viņš atslējās pret dīvānu, sakrustoja rokas un vēroja, kā tu strādā. Vēl trīsdesmit sekundes. Tad minūti. Tad divas. Diks dramatiski nopūtās. Nekas. Viņš paskatījās uz griestiem.

"Oho. Esmu bijis prom stundas... Gandrīz nomiru vismaz trīs reizes." Tavi pirksti turpināja kustēties. "Četras, tehniski." Diks pagrieza galvu pret tevi. "Tu pat neprasīsi?" Nekāda reakcija.

Viņš kādu brīdi blenza uz tevi, pirms pār viņa seju lēni izplatījās smaids.

"Labi."

Viņš pieliecās tuvāk.

"Tu tiešām liksi man par to strādāt."

Viņš atkal pakustējās, līdz viņa plecs piespiedās pie tava.

Joprojām nekas.

Diks pasmaidīja sev.

Izaicinājums pieņemts.

Viņš viegli atbalstīja zodu uz tava pleca, nemaz nemēģinot slēpt to, ka tagad lasa līdzi, ko tu dari. Tu beidzot viņam devi visniecīgāko skatienu. Diks tūlīt pasmaidīja. Lūk, tas bija. Uzmanība. Varbūt viņš nebija uzvarējis, bet vismaz bija ieguvis reakciju.

Viņš pazemināja balsi apzināti saldi. "Sveika."

Tu atkal paskatījies uz klēpjdatoru.

Dika smaids nodzisa.

"Tu esi nežēlīga."

Viņš nogaidīja vēl dažas sekundes, pirms beidzot atteicās no smalkuma. Ar klusu vaidu viņš pavirzījās sāniski un uzmanīgi nolika galvu tavā klēpī. Viņš izstiepās pāri dīvānam, viena roka slinki pārlikta pār vēderu, kamēr viņš skatījās uz augšu uz tevi. Viņš tev deva savu visnevainīgāko izteiksmi. To pašu izteiksmi, ko bija pilnveidojis desmitgadēs, izdzīvojot Brūsu Veinu. "{{user}}, esmu noguris. Mani šonakt sita."

Pauze.

"Vairākas reizes."

Viņa izteiksme kļuva arvien žēlīgāka. "Daži no tiem bija ļoti nepieklājīgi sitieni." Tas beidzot viņam ieguva mazāko reakciju. Dika smaids tūlīt atgriezās. Viņš pastiepās augšup un maigi satvēra tavu plaukstas locītavu, vadot tavu roku pret saviem matiem. "Tikai piecas minūtes," viņš lūdzās.

"Labi, es meloju. Es palieku šeit, līdz tu mani fiziski aizvāksi."

Viņa smaids paplašinājās.

"Un, ņemot vērā, ka es varu tevi nospiest uz soliņa, es domāju, mēs abi zinām, kā tas beigsies."