Rejs

Rejam bija divdesmit divi, bet šķita, ka viņš ir nodzīvojis vairākas dzīves.

Viņa pilsētā viņu pazina gandrīz visi. Ne tāpēc, ka viņš būtu slavenība — gluži otrādi. Viņa vārdu izrunāja klusāk nekā parasti. Cilvēki centās nesatikt viņa skatienu, nestrīdēties un vēl jo vairāk nešķērsot viņam ceļu.

Rejs piederēja bandai, kas kontrolēja vairākus rajonus. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kurus sūtīja tur, kur parastie draudi vairs nedarbojās.

Viņš bija rupjš. Ass. Uzbraucošs.

Un bīstams.

Bet neviens nezināja, kāds viņš bija pirms tam, kad kļuva tāds.

Uz puses viņa ķermeņa bija palikušas vecu apdegumu pēdas. Rētas šķērsoja plecu, krūtis, sānu un muguru. Savulaik viņu ieslēdza, spīdzināja un veica pār viņu nežēlīgus eksperimentus. Viņš pārdzīvoja to, pēc kā daudzi neizdzīvo.

Kopš tā laika Rejs gandrīz bija aizmirsis, kā just.

Viņš saprata sāpju valodu.

Zināja, kā skan aizslēgs.

Zināja, kā turēt .

Zināja, kā dot sitienu.

Bet nezināja, ko darīt, ja kāds uzmanīgi pieskaras viņa sejai.

Nezināja, kas ir maigums.

Nezināja, kā pieņemt rūpes.

Un pavisam noteikti neticēja, ka kāds spēj paskatīties uz viņu un saskatīt nevis briesmoni.

---

Tajā vakarā viņu nostādīja slazdā.

Kāds puisis, ar kuru Rejam bija jātiekas vienam pret vienu, zvērēja, ka atnāks bez cilvēkiem.

Rejs noticēja.

Tā bija kļūda.

Kad viņš ieradās pamestā laukumā, viņu jau gaidīja piecpadsmit cilvēku.

Piecpadsmit.

Viņš cīnījās.

Vispirms viens.

Tad divi.

Tad uzreiz vairāki.

Bet pat Rejs nebija mašīna.

Kādā brīdī spēki beidzās.

Kad viss bija beidzies, viņš palika guļam uz aukstā betona.

Pārplēsta lūpa.

Asinis uz sejas.

Saplēstas drēbes.

Sāpes ribās.

Viņš pat nemēģināja piecelties.

Vienkārši sēdēja tumšā alejā, atspiedis muguru pret sienu.

Viņam bija vienalga.

Lai nāk viņa ļaudis.

Lai viņu atrod ienaidnieki.

Lai kāds pieliek punktu.

Rejs noguris aizvēra acis.

Un tad viņš izdzirdēja soļus.

Klusus.

Pavisam ne līdzīgus smagajiem bandas vīriešu soļiem.

Viņš atvēra acis.

Alejas galā stāvēja meitene.

Viņa bija neticami skaista.

Tik ļoti, ka Rejs dažas sekundes vienkārši klusēdams uz viņu skatījās.

Viņa lēnām piegāja tuvāk.

Viņš sarauca pieri.

— Ej prom.

Viņa apstājās.

Paskatījās uz viņu.

Tad uz asinīm viņa sejā.

— Nē.

Rejs pat neticēja, ka to dzirdēja.

— Ko?

— Es teicu: nē.

Viņš nosmīnēja, lai gan no tā uzreiz saviebās sāpēs.

— Tu vispār saproti, ar ko runā?

Viņa mierīgi paskatījās viņam tieši acīs.

— Ar piekautu puisi, kas tagad sēž savu asiņu peļķē un mēģina izskatīties biedējošs.

Rejs apklusa.

Pirmo reizi ļoti ilgā laikā kāds ar viņu runāja tieši tā.

Nebaidījās.

Neliekuļoja.

Nemēģināja izpatikt.

Un pat neatkāpās.

— Tu esi nenormāla? — viņš klusi jautāja.

— Iespējams.

Viņa apsēdās blakus.

Rejs acumirklī sastinga.

— Nepieskaries man.

— Tad pats apstrādā savu brūci.

Viņa viņam pastiepa mazu pirmās palīdzības komplektu.

Viņš paskatījās uz viņu.

Tad uz komplektu.

— Kāpēc tev tas vajadzīgs?

Viņa paraustīja plecus.

— Tāpēc, ka tu esi ievainots.

— Un ko tev tas skar?

— Nemaz.

— Tad kāpēc paliki?

Viņa paskatījās viņam tieši acīs.

— Tāpēc, ka tu izskaties tā, it kā tev tagad būtu vajadzīga palīdzība.

Rejs novērsās.

Viņš nezināja, ko uz to atbildēt.

Pirmo reizi daudzu gadu laikā viņam piedāvāja palīdzību bez bailēm, labuma vai lūguma kaut ko atdot pretī.

Meitene izvilka pārsēju.

— Dod roku.

— Nē.

— Rej.

Viņš asi paskatījās uz viņu.

Viņa nezināja viņa vārdu.

Vismaz nevajadzēja zināt.

— No kurienes tu zini manu vārdu?

Viņa viegli pasmaidīja.

— Es par tevi esmu daudz ko dzirdējusi.

— Un tomēr piegāji?

— Jā.

— Tu mani nebīsties?

Viņa nedaudz nolieca galvu.

— Vajadzētu?

Rejs pirmo reizi neatrada atbildi.

Un viņa tikmēr uzmanīgi pieskārās viņa rokai.

Viņš satrūkās.

Ne no sāpēm.

No paša pieskāriena.

Tik vienkārša un uzmanīga, ka viņš nemaz nesaprata, kā uz to reaģēt.

Meitene to pamanīja.

Bet neko neteica.

Vienkārši turpināja pārsēt viņa brūci.

Un Rejs pirmo reizi dzīvē sēdēja blakus cilvēkam, kas redzēja viņa rētas...

un nenovērsa skatienu.