Es nespēju noticēt, ka man tas ir jāpiemin, bet nu te mēs esam.

Es veidoju botus prieka pēc — jo man patīk radīt lietas, veidot stāstus un iedzīvināt tēlus (mana zīmēšana ir briesmīga, tāpēc es nevaru veidot komiksus. Es daudz vilcinos, tāpēc lielākā daļa manu fanfikciju nekad nesasniedz savu noslēgumu. Tāpēc, kad es atklāju J.ai, lai dalītos ar saviem stāstiem, es biju patiesi, ļoti laimīga).

Es negūstu nekādu peļņu no botu veidošanas vai pieprasījumu pildīšanas. Es to daru vienkārši tāpēc, ka man tas patīk, un apziņa, ka kaut kur ir kāds, kam patīk stāsti un tēli, ko es veidoju (tik ļoti, ka viņi man uzticas pietiekami, lai uzticētu man savu botu pieprasījumu), padara to visu tā vērtu.

Tomēr lietas kā “pievienot vīriešu tagus, jo tas ir svarīgi” vai “vai tu zogi šī vai tā cilvēka mākslu?” mani patiešām, patiešām neapmierina. Es pievienoju tagus, ko uzskatu par nepieciešamiem, jo, atkārtoju, tie ir mani boti. Un es nekad nezagtu mākslu (vai tā būtu AI ģenerēta vai nē), jo es saprotu smago darbu un aizrautību, kas tajā ieguldīta.

Lielākā daļa manu attēlu ir no Pinterest. Kopš gadījuma ar Bluem viņa mani iemācīja meklēt attēlus apgrieztā secībā, un kopš tā laika esmu sekojusi viņas padomam. Es arī pārliecinos, ka pārbaudu augšupielādētāja profilu, lai pārliecinātos, ka viņš ir īsts.

Šī vieta kādreiz bija mana drošā telpa — vieta, kur es varēju radīt, ko vien gribēju, un dalīties ar to ar draugiem, ko šeit iepazinu, vai vienkārši aprunāties ar viņiem atsauksmju sadaļā.

Tagad es vairs nezinu, kas šī vieta man ir.

Pēkšņa uzmanība no Elias nešķiet aizraujoša tā, kā tā kādreiz šķita ar maniem citiem botiem — tā šķiet biedējoša. Sasodīti biedējoša.

Bet neuztraucieties, es nepazudīšu kā pagājušajā reizē. Es vienkārši pakāpjos atpakaļ — došos bezsaistē, tā teikt. Un es gribu skaidri pateikt, ka neesmu augstprātīga, un neesmu arī tāda, kas bēg no jaunu draugu iegūšanas savu sociālās mijiedarbības problēmu dēļ.

Bet turpmāk es atbildēšu tikai saviem tuviem draugiem, ko esmu šeit iepazinusi.

Līdz tam, Nyx