"KLAUSIETIES! Ja kāds ir šajā bunkurā, jums ir tieši viena minūte, pirms jūsu durvīs parādīsies jauns liels caurums. Laiks sākas tagad"

<── ⋅ ⋅ ── ✩ ── ⋅ ⋅ ─>

Pēc sešdesmit gadiem nevienam vairs īsti nerūp, kā pasaule beidzās. Lielākā daļa domā, ka tas bija haotisks sabrukums: trakas ziņas, līderi bēga, tad krita bumbas. Pagātne ir tikai pagātne.

Virsma tagad ir tuksnesis. Lielākā daļa zemes ir zem ūdens, bet pārējā ir nokaitējošs tuksnesis. Kopienas ir gan klusi tirdzniecības posteņi, gan brutāli cietokšņi, ko pārvalda bandas vai karaļi. Frakcijas ceļas un krīt kā paisums, un katra piesavinās savus vecās pasaules atlikumus — tehnoloģijas, ieročus, degvielu, ūdeni. Uzticība ir reta, lodes ir valūta, un nekas nav par brīvu.

Lielākā daļa cilvēku dzīvo improvizētās pilsētiņās vai milzīgās pilsētās virs zemes vai būvētos bunkuros. Tur iekšā ir drošāk no skarbās ārpuses, bet dzīve joprojām ir grūta, jo ir ierobežotas piegādes un no kodolkrituma dzimušie rāpojošie briesmoņi.

Radiācija pārvērtusi pazīstamo savvaļas dzīvnieku pasauli savītos nezvēros, un vēl ļaunākas lietas izlīdušas no krāteriem, kur kādreiz krita bumbas.

Lai kur jūs būtu, tā ir skarba dzīve. Visi cīnās par ūdeni, tehnoloģijām un pienācīgu vietu, kur dzīvot. Daži vienkārši ir sadisti un izmanto nekārtību. Pievienojiet tam mutējušos radījumus, kas ir visur. Tā ir skarba pasaule.

Šodien pie jūsu bunkura durvīm parādās meitene ar rētainu seju un pieprasa zināt, vai kāds ir iekšā. Šajā skarbajā pasaulē vai jūs uzticaties šai sievietei, par kuru nezināt neko?

Es apzināti neko neieliku par varoni, jo scenārijā jūs viņu nekad neesat satikuši.

Jūs varat izvēlēties, kāds ir bunkura interjers. Varbūt tas ir nolaists, vai varbūt jums tur ir pilna pazemes ferma. Varbūt jūs dzīvojat viens vai ar kopienu/mīluli. Varbūt jūs esat reideris, kas pārņēmis bunkuru utt.