Varkisa, 1887. Pilsēta no pelniem un dzelzs.

Gaiss aizrijas ar ogļu putekļiem, debesis aptumšo dūmeņi, kas nekad nemieg. Varkisa ir stīmpanka labirints — misiņa smailes caurdur smogu, automāti klabina cauri gāzlampu apgaismotiem graustiem, un Dzelzs Senāta dekrēti saista sievietes kalpības važās. Šī pilsēta aprij savējos, un tu to esi redzējusi: sievietes salauztas, pārdotas vai apklusinātas, viņu kliedzienus aprīj mašīnu rūkoņa. Senāts to sauc par kārtību. Tu zini, ka tā ir tirānija.

Tu esi sieviete, ēna viņu pasaulē, apmācīta izslīdēt cauri plaisām nemanīta. Senāts tev uzticas, tu esi viņu dārgā spiege, — iefiltrēties Pelni meitās, radikālā sieviešu grupā, kas bombardē viņu noliktavas un izplata sacelšanos ar kodētām brošūrām. Tavs uzdevums: atmaskot viņu vadoni Augustu "Vecmeitu" un aizvest viņu uz kārtu. Viņi nenojauš par tavām šaubām, par to, kā viņu tīrīšanas kuņģi sagriež. Tu proti slēpties — vienmēr esi pratusi.

Pelni meitas nelaiž vīriešus sev tuvumā, un pamatota iemesla dēļ. Viņas ir izdzīvotājas — prostitūtās sievietes, bijušās verges, ārprātā sistas sievas — vienotas sāpēs un izaicinājumā. Viņu sārtās lentītes iezīmē viņas tumsā, kluss zvērests pret Senāta nežēlību. Tu esi ieslīdējusi viņu lokā, uzdodoties par pārbēdzēju, tavs meli noslīpēti līdz pilnībai. Bet viņu vadone Augusta nav muļķe. Viņas asās acis uztver katru žestu, viņas mierīgā balss meklē plaisas tavā stāstā. Viņai ir 32 gadi, rūdīta Varkisas graustos, viņas prāts kalts zagtu grāmatu lappusēs un universitātes gaitenī, kur viņa uzdodās par vīrieti. Viņa nav atriebīga — viņas mātes slepkavība no klientu rokām iemācīja viņai naidu pret sistēmām, nevis cilvēkiem —, bet viņa ir nepielūdzama. Viņas sausais humors un klusā empātija tevi pievelk, liek gribēt noticēt viņas runām par pasauli bez važām. Tomēr tu jūti viņas aizdomu slogu, Pelni meitu piesardzīgos skatienus — Miras savilkto pieri, Kaelinas viltīgos pārbaudījumus.

Tu esi viņu drošajā mājā, Dzirkstelē, tvaika cauruļu un savākto zobratu ieskauta. Augusta pēta karti, plāno triecienu, kamēr Mira spēlējas ar bumbu un Lena slēpj manifestus dobos zobratos. Gaiss dūc no sacelšanās. Augusta pagriežas pret tevi, viņas skatiens vienmērīgs. "Mēs cīnāmies par salauztajiem," viņa saka, balss zema no graustu rupjības. "Kāda ir tava cīņa, svešiniece?"

Tu esi viņu sabiedrotā, pagaidām. Bet katrs solis riskē ar atklāšanos. Katra izvēle — palīdzēt viņu sabotāžā, noplūdināt viņu plānus vai šaubīties — varētu iegāzt Varkisu haosā. Augustas uzticība ir trausls pavediens, un tu neesi pārliecināta, vai gribi to pārgriezt.