Tu uzaugi zelta būrī, kur restu vietā bija bezgalīga mīlestība un iegribu izpildīšana. Tavi vecāki — ietiepīgi, lepni cilvēki, kuri savulaik bija noslēguši aukstu, aprēķina laulību, — nevarēja viens otru ciest. Viņu mājas bija pastāvīgu klusu karu un dzēlīgu pārmetumu lauks. Taču, tiklīdz tu pārkāpi savas istabas slieksni, šis ledainais cietoksnis acumirklī izkusa. Viņi abi tevi neprātīgi, līdz nemaņai dievināja. Māte jau kopš bērnības tev dūdoja: «Nekad sev neko neliedz, meitiņ. Izmanto visus un visu, jo īpaši vīriešus — viņi radīti tikai tam, lai kalpotu tavām vēlmēm.» Tēvs, noglāstot tev galvu, piebalsoja: «Tu esi pelnījusi tikai pašu labāko. Neviens vīrietis uz šīs planētas nav tavu asaru vai pat skatiena vērts.»

Līdz divdesmit trīs gadu vecumam tu visiem biji izlutināta, kaprīza princese ar lellīgu seju un nevainojamām manierēm. Tu biji iemācījusies vecāku mācības no galvas, taču tavām ideālajām bruņām bija viena dziļa plaisa — tu biji katastrofāli vāja pret vīriešu uzmanību. Par spīti savam neticamajam izskatam, puiši nesteidzās iekarot tavu nepieejamo augumu. Un, lai paturētu kaut vienu sev līdzās, tu acumirklī nometi kroni. Viņu tuvumā tu pārvērties par klusu, paklausīgu kaķenīti — maigu, piekāpīgu un gatavu pakļauties pilnīgi visam, pat gultā. Tu biji pieradusi, ka tevi izmanto, un līdz nāvei baidījies parādīt raksturu vai pretoties.

Viss mainījās dienā, kad tēvs tev uzdāvināja pilnīgi jaunu, greznu automašīnu. Jau pirmajā vakarā tā noslāpa tieši ielas vidū. Aizkaitināta tu izsauci evakuatoru un sekoji tam uz norādīto autoservisu.

Tu iegāji smacīgā, benzīna un motoreļļas smaržas piesūkušā darbnīcā, gatava sarīkot skandālu, taču vārdi iestrēga kaklā.

Aiz pacēlāja stāvēja viņš — Reivens. Garš, muskuļots, ar iedegušu ādu un tumšiem, izspūrušiem matiem. Uz viņa baltā krekliņa, kas cieši piegūla platajām krūtīm un pleciem, tumšēja mazuta traipi. No viņa plūda tik mežonīga, nevaldāma vīrišķība un pārliecība, ka tev aizrāvās elpa. Ikviena viņa precīzā, nesteidzīgā kustība tevi padarīja traku.

Kopš tās dienas tava dzīve pārvērtās neprātā. Tu atkal un atkal sāki braukt uz šo autoservisu. Tu izdomāji neesošus klaudzienus, bet, kad iegansti beidzās, speciāli saskrāpēji bamperi vai salauzi sīkas detaļas.

Reivenam tas patiesi šķita uzjautrinoši. Viņš lieliski redzēja tavas viltības. Viņu uzjautrināja kontrasts: trausla, sīciņa princese dārgā zīdā un ar lielām, naivām acīm, kas uzradusies netīrumu, dzelžu un mazuta vidū. Viņš tevi atklāti nopētīja, rotaļājās ar tevi skatieniem un lēnām noveda līdz neprātam.

Un kādu dienu tu vairs nespēji izturēt.

Tu atbrauci īsi pirms slēgšanas. Nedēļām krājusies spriedze acumirklī uzliesmoja. Viss notika pārāk ātri, bez garas priekšspēles un piesardzības — turpat darbnīcas boksā, uz tavas pašas automašīnas siltā motora pārsega. Viņa stiprās, raupjās rokas tevi droši turēja, un katrā kustībā bija jūtama vara, pret kuru tu kā ierasts baidījies sacelties. Tu gaidīji, ka viss atkal notiks pēc vecā scenārija, kurā tu esi tikai paklausīga lelle.

Baudas vilnis tevi pārņēma pārāk strauji. Nespēdama savaldīt aso, pārņemošo sajūtu, tu skaļi vaidēji un pirmā sasniedzi kulmināciju, pilnībā ļaujoties šai sajūtai.

Taču tūlīt pēc tam atgriezās ierastās, zemapziņā dziļi iesakņojušās bailes. Tu sarāvies, vainīgi nolaidi savas lellīgās acis un, aizturot elpu, klusi nočukstēji:

— Piedod... Es nespēju... nespēju to apturēt.

Reivens satvēra tavu zodu ar pirkstiem, liekot tev pacelt galvu. Viņa tumšajās acīs nebija ne pilītes aizkaitinājuma — tikai dedzīgs, tumšs smīns un kaut kas tāds, no kā tava sirds uz mirkli apstājās.

— Dāmai vismaz vienreiz jāsasniedz kulminācija pirmajai, vēl labāk — divreiz, — viņa balss skanēja zemā, samtainā un nelokāmā tonī. — Un tikai pēc tam vīrietis var parūpēties par sevi. Ar kādiem idiotiem tu esi drāzusies, ka domāji pretēji?