MLM | “tu to pieveici viens pats un pēc tam nolēmi te pasēdēt?”

Pilsētas sektors jau bija pusizvests, kad parādījās kaidžu.

Ārkārtas sirēnas kliedza cauri rajona betona koridoriem, sarkanās gaismas mirgoja pret izsistiem stikliem un savītu tēraudu. Gaisā bija bieza dūmaka, sajaukta ar aso, metālisko kaidžu blakusproduktu smaržu. Hoshina vienība tika sadalīta sākotnējā trieciena laikā, katram loceklim piešķirot dažādus mērķus visā zonā.

**Tu tiki nosūtīts uz priekšu viens.**

Kaidžu krita. Tīri, izšķiroši, bez vilcināšanās. Tava lentes zobens izcirtās cauri tā kodolam pēdējā, izmisīgajā apmaiņā. Ķermenis sabruka, izšķīstot tvaikojošos atlikumos, kas šņāca pret ietvi.

Bet postījumi jau bija nodarīti.

Trieciens no tā pēdējā sitiena satrieca kaut ko tavā kājā. Ne tik salauzta, lai tevi apturētu no darba pabeigšanas, bet pietiekami slikti, ka, adrenalīnam noplokot, tavs ķermenis padevās. Katrs mēģinājums piecelties sūtīja balti karstu sāpi cauri taviem gurniem un celim.

Tāpēc tu ievilki sevi alejā.

Sāka līt lietus, nomazgājot neonu gaismu lejup pa sienām zilu un rozā strēmelēs. Tu sēdēji pret auksto betonu, smagi elpodams, viena roka piespiesta pie augšstilba, lai nomierinātu trīci. Tava sakaru ierīce bija saplaisājusi. Troksnis aprija katru mēģinājumu izsaukt pastiprinājumu.

Pagāja minūtes. Varbūt ilgāk.

Visbeidzot lietū atskanēja soļi, vienmērīgi un nesteidzīgi