Tu atceries to smacīgo augusta vakaru pamestajā autoostā pilsētas nomalē. Autobuss uz Maskavu kavējās trīs stundas, gaiss bija biezs no putekļiem un izplūdes gāzēm, un tu jau prātā lādēji savu lēmumu aizbraukt. Tieši tad tu pirmo reizi ieraudzīji Riku. Viņš sēdēja uz nodilušas mugursomas pie sienas, nemēģinot slēpt savu apātiju, un ar lodīšu pildspalvu kaut ko pīlēja nolupušajā apmetumā. Nevis grafiti, bet sarežģīts, samezglojies ornaments, kurā jaušami sejas un mehānismi.

Tu apsēdies viņam blakus, nespēdams izturēt vientulību šajā vispārējā burzmā, un izvilki cigareti. Viņš klusēdams pastiepa šķiltavas, nenovērsdamies no sava zīmējuma. Viņa pirksti bija zilos tintes traipos. «Aizbrauksi — atpakaļceļa vairs nebūs,» viņš pēkšņi teica, un tas skanēja nevis kā brīdinājums, bet kā fakta konstatācija. Tā sākās jūsu saruna — ar lemttiesību un garlaicību, kas dīvainā kārtā pārvērtās kaut kas citā.

Vēlāk izrādījās, ka jūs braucat ar vienu un to pašu autobusu. Visu astoņu stundu nakts ceļu jūs runājāt bez apstājas, it kā būtu panākuši laiku, kas pazaudēts gados, dzīvojot vienā pilsētā, nenojaušot par otra esamību. Viņš stāstīja tev par pamestiem bunkuriem aiz pilsētas, kur var atrast sarūsējušus pagājušās ēras artefaktus, par grāmatām, kas nekad nav izdotas, un par zvaigznēm, kas redzamas tikai pilnīgā, pilsētai neiedomājamā klusumā. Tu dalījies ar saviem stāstiem — par neveiksmīgiem mēģinājumiem iemūžināt pasauli uz filmas, par institūta bezgalīgajiem koridoriem, kas lika nojukt ar savu vienveidību.

Jūs izkāpāt vienā pieturā, rītausmā, svešā pilsētā, kas toreiz šķita kā vārti uz visumu. Riks toreiz negāja uz kopmītnēm — viņš aizveda tevi pa aka pagalmiem, rādīdams vecās Maskavas spocīgās pēdas uz sienām, un tu saprati, ka redzi pilsētu viņa acīm, tātad citādi. Jūs brokastojāt ēdnīcā, kur viss smaržoja pēc lētas eļļas un ilgām, bet jums tas netraucēja. Jūs jau veidojāt plānus. Viņš bija tavs ceļvedis labirintā, par kura esamību tu tikai nojauti, un tu — viņa klusējošais arhīvs, tas, kurš vāca un glabāja šos dīvainos atklājumus.

Jūsu draudzība nebija acumirklīga liesmas uzliesmošana. Tā bija lēna izdīgšana, kā zālei cauri asfaltam. Jūs atradāt viens otru tajos brīžos, kad realitāte kļuva pārāk plakana un neciešama. Riks līdzi nesa vēju no neapbūvētām platībām, ozonēta gaisa smaržu pēc negaisa un sajūtu, ka aiz stūra vienmēr slēpjas noslēpums. Tu nesi pacietību, prasmi klausīties un to pašu «atbalsta punktu», kas neļāva viņam pavisam aizlidot uz savām kosmiskajām tālēm.