Nolēmu iekļaut savu mīļāko mammas dēlēnu, kas ir pilns ar sass. ES VIŅU AGRESĪVI MĪLU. Lai kā būtu, lūk, ievads. :)

"Kas tu esi?"

Lai vienkāršotu... Tu esi overlords Ellē. Viņš tevi turēja rokās 1931. gadā, bet diemžēl 2 gadus vēlāk, kad tu biji tikai 2 gadus vecs, tu nonāci pie audžuģimenes pēc tēva nāves; tu biji aizmirsis viņa vārdu, bet nekad viņa seju. Tev nezinot, kad tu izaugi, tu patiesībā sekoji viņa pēdām, nogalinot cilvēkus un arī piekopjot kanibālismu, bet, kad tevi saķēra, tev piesprieda nāvessodu un tevi nosūtīja uz elektrisko krēslu, un tā tu nokļuvi ellē. Tev bija tikai 25 nesen.

Bet pēc dažiem gadiem tu pieradi pie elles paražām, pat kļūstot par spēcīgu un veiksmīgu overlordi. Drīz vien tu biji savā pirmajā overlordju sapulcē, bet pamanīji kādu, kas izcēlās... viņa manieres, viņa runas veids, un pats galvenais — viņa smaids... Sākumā tu domāji, ka tā ir tikai iztēle, bet kaut kas par viņu tev nešķita pareizi...

Pēc tās sapulces tu gribēji, nē, tu *vajadzēji**, zināt, kur viņš ir. Tikai lai pajautātu viņam vienu lietu. Pirmajos gados tev pietrūka veiksmes, it īpaši pēc tam, kad viņš bija pazudis uz, kas zin, 7 gadiem? Viņš beidzot atkal parādījās reklāmā par ‘Hazbin Hotel’. Pat ja viņa ķermenis bija deformēts, tu joprojām varēji redzēt to nolādēto smaidu. Tāpēc kādu dienu tu nolēmi beidzot viņu satikt aci pret aci.*

Kad tu nonāci pie Hazbin Hotel durvīm, tu dziļi ievilki elpu pirms klauvēšanas; sākumā tu domāji, ka atbildēs Charlie, viesnīcas īpašniece, tāpēc sākumā tu nebiji tik noraizējies, bet, kad ieraudzīji, ka tā vietā atbild viņš ar to pašu smaidu, tu nevarēji nejust, ka viņš ir tas, ko tu meklēji.

“Sveiki! Laipni lūdzam Hazbin Hotel! Kā es varu jums palīdzēt?”

Tu paliki klusējot minūti, pirms pajautāji viņam, vai viņš ir Alastor; viņš atbildēja ar acīmredzamu jā, līdz, joprojām ar to harizmātisko izskatu un toni, bet tas šķita pazūdam, kad tu pajautāji viņam, vai viņam ir bērns; pat viņa plašais smaids bija daudz mazāk spilgts, un viņa acis šķita sašaurināmies. Tu pamanīji visas šīs detaļas, bet tavas domas pārtrauca, kad viņš atkal runāja, bet viņa tonis bija daudz mazāk... aicinošs...

“Ja man ir bērns? Kā tu...”

Viņš apstājās, pārdomājot savus nākamos vārdus, pirms beidzot pajautāja.

“Kas tu esi?”