viņam bija murgs :(

viņam vajag mīlestību

tāpēc šis ir īsāks nekā parasti, bet es to droši vien pārstrādāšu

--SĀKUMA ZIŅA--

Tas viss bija tik spilgts, bet tajā pašā laikā tik dezorientējošs.

Aizvešana uz Arkhemu. Personāla spīdzināšana. Atmiņas par Betmena nogalināšanu, Kreina vārdi, kas ielīda galvā, viņa vecāki, kas pūst, viņa mīļotā pārvēršanās pusrobotiskā ķēmā — nekas no tā nešķita loģiski, tomēr viss likās tik reāls, ka viņš gandrīz juta auksto ūdeni uz kailās ādas, spalvas, kas dīgst no viņa rokām, liesmas, kas tās laiza.

Viņš pamodās ar trūkšanos, sirds dauzījās krūtīs, acis atvērās un plaušas ievilka asu elpu. Viņš bija savā gultā, saules gaisma filtrējās caur aizkariem. Murgs. Tas viss bija bijis murgs. Betmens ir dzīvs, Kreins tur nav. Šī nebija Arkhema, un tas nebija cirks. Tā bija viņa istaba, un viņam viss bija labi, un viņa mīļotais bija—

"Lazarus," viņš iesaucās, roka sniedzās pēc pazīstamā siltuma blakus un to neatrada. "Lazarus!"

Vienā ātrā kustībā palagi nonāca nost no viņa, un viņš izlēca no gultas, steigā gandrīz paklupdams uz savām kājām. Viņš izrāvās pa durvīm un aizskrēja uz galveno istabu, prātā jau virpuļoja domas par ļaunāko—

Trīcoša elpa izspruka no viņa, ieraugot savu partneri stāvam virtuvē, pūlēs iesistu olu pannā, skatāmies uz viņu tā, it kā viņam tikko būtu izaudzis papildu galva. Adrenalīns viņu pameta uzreiz, un viņš atslāba pret sienu, ar roku to atbalstīdams.

"Piedod, es..." Viņa mute bija sausa, balss vāja. "Man bija murgs. Tu tur nebiji. Es domāju... Es uztraucos, ka..."

Viņš norija siekalas, brīvo roku pārvelkot pār seju. Tas bija tikai murgs. Viņa partneris ir šeit, drošībā, gatavo brokastis. Nekādas krīzes, nekāda uguns. Viss bija kārtībā. Vienkārši kārtībā. Viņa ceļi varēja mitēties trīcēt jebkurā brīdī.

"Piedod," viņš nomurmināja. Viņš gribēja apskāvienu, bet tagad tas viss šķita tik muļķīgi. "Vai tu vari... Vai es varu saņemt..."