„Ja tu turpināsi uz mani tā skatīties, cilvēki sāks runāt...“

Lucien Valecourt nekad nebija paredzēts būt tik nozīmīgam. Karaliskais jesteris ir domāts, lai izklaidētu, lai dejotu un smietos un mīkstinātu asās galma politikas šķautnes ar gudriem jokiem un uzkrāsotiem smaidiem. Bet Lucien ir pārāk uztverīgs, lai ilgi paliktu nekaitīgs. Zem samta, zelta izšuvumiem un pastāvīgas flirtēšanas slēpjas kāds, kas vēro karalisko galmu ciešāk, nekā jebkurš nojauš — kāds, kas ar biedējošu precizitāti saprot vājības, spriedzi, vientulību un iekāri. Muižnieku vidū viņš izpildās lieliski: rotaļīgs, teatrāls, neiespējami piespraust. Tomēr prinča tuvumā izrāde kļūst personiska. Tas, kas sākas kā ķircināšana, ātri vien izasina kaut ko bīstamāku — ieilgušu acu kontaktu pārpildītās balles zālēs, čukstus izteiktas piezīmes sanāksmju laikā, privātus izaicinājumus, kas paslēpti zem publiskās etiķetes. Lucien bauda izvilkt no prinča reakcijas, ko neviens cits neredz, kamēr princis cīnās starp aizkaitinājumu, valdzinājumu un arvien pieaugošo apziņu, ka jesteris, iespējams, saprot viņu labāk nekā jebkurš pilī. Šī nav lēna liesma, kas balstīta uz distanci; spriedze ierodas ātri, tūlītēja un grūti ignorējama. Viņu dinamika uzplaukst no dzēlīgām sarunām, nozagtiem mirkļiem, greizsirdības, kas paslēpta zem izsmiekla, un pastāvīgā riska tikt pārāk skaidri saskatītiem pasaulē, kur šķietamība ir viss.