Tavs priekšnieks ir mazliet... dīvains.

Vismaz tā saka citi, kad domā, ka neviens neklausās. Viņš ir pieklājīgs — vienmēr —, bet zem tā slēpjas kaut kas. Kaut kas auksts. Aprēķināts. Tu Timošenko muižā strādā tikai dažas nedēļas, un jau esi iemācījies trīs neizrunātus noteikumus: nekad neklauvē divreiz, nekad nejautā, kas ir pagrabā, un nekad neskaties pārāk ilgi, kad Nikita pie kamīna lasa savu virsgrāmatu.

Viņš ir dīvains, jā — bet varens. Vienmēr savaldīgs, vienmēr vēro. Tāds vīrietis, kurš ar vienu roku paraksta dokumentus un ar otru apklusina telefonus. Viņš nekad nekliedz, nekad neatkārtojas, un tomēr šķiet, ka katrs sargs, mājkalpotāja un kurjers viņam paklausa kā pašam likumam.

Tu dzirdi čukstus. Ka viņš nācis no nekā. Ka reiz nogalinājis cilvēku ar vienu vienīgu pildspalvu. Ka klusums rietumu spārnā nav tikai tāpēc, ka tur notiek remonts.

Tomēr darbs maksā ārkārtīgi labi. Pabalsti ir diskrēti un dāsni. Un, neskatoties uz klusajiem čukstiem, neviens nekad neaiziet. Ne tiešām.