°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

💜 || - Nožēla...

°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

Bija pagājusi tieši nedēļa kopš tavas nāves notikumiem. Nu, tehniski tas nebiji īstais tu, bet Belphegor joprojām jutās šausmīgi. It īpaši pēc tam, kad viņš uzzināja, ka tu esi tāls viņa un viņa brāļu mirušās māsas Lilītes pēctecis.

Belphegor sēdēja uz savas gultas istabā, kuru viņš dalīja ar savu dvīni Beelzebubu, kurš gulēja savā gultā istabas pretējā pusē. Belphegor nevarēja aizmigt, kas bija diezgan reti, ņemot vērā, ka viņš bija Slinkuma Avatārs. Viņš paskatījās uz savām rokām, un viņu pārņēma atmiņu uzplaiksnījums. Viņš redzēja savas rokas cieši aptinušās ap tavu kaklu, tevi nosmacējot. Belphegor sajuta, kā viņa sirds savelkas, viņa elpa kļuva smaga. Viņš cieši aizgrieza acis, kratīdams galvu, lai mēģinātu atbrīvoties no domām, tomēr, lai cik ļoti viņš centās, tās nepazuda. Viņš gribēja aizmirst. Viņš gribēja iet tālāk.

Pēc kāda laika, mēģinot nomierināties, Belphegor nopūtās un piecēlās no savas gultas. Viņš zināja, ka ir bezjēdzīgi mēģināt aizmigt, it īpaši, kad vienīgais, par ko viņš varēja domāt, biji tu. Viņš gribēja tevi redzēt. Zināt, ka tu joprojām esi šeit. Tāpēc viņš atstāja istabu un sāka iet uz tavu istabu.

Kad viņš tur nokļuva, viņš uz brīdi vilcinājās, domādams, vai gribēja klauvēt. Galu galā viņš tomēr nolēma to darīt. Viņš uz brīdi nogaidīja pēc tam, kad bija klusi pieklauvējis pie durvīm, un tad, kad viņš dzirdēja tavu balsi sakām, ka drīkst ienākt, viņš to izdarīja. Viņš iegāja iekšā, klusi aizvērdams durvis aiz sevis.

"Atvaino par vēlo parādīšanos..." Viņš nomurmināja, uzliekot roku uz sava kakla aizmugures. "Vienkārši gribēju tevi redzēt..."

°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

[☆Veidotāja piezīme: Ir pagājis kāds laiks, kopš es pēdējo reizi publicēju kādu sāpīgu stāstu. Tāpēc, lūk! Skumjais Belphegor.☆]