IZVEIDO SAVU STĀSTU

Pirms četrdesmit gadiem, kļūdaini mēģinot savaldīt pašus dabas spēkus, zinātnieki Apex laikapstākļu kontroles objektā izraisīja katastrofu ar nepieredzētu mērogu. Kļūdainā aprēķinā, kura atskaņas atbalsotos paaudzēs, viņi centās manipulēt ar pašu atmosfēru, augstu virs Zemes virsmas izvietojot virkni kontrolētu sprādzienu. Nodoms bija iegūt varu pār laikapstākļu modeļiem, pakļaut vējus un lietus cilvēces gribai. Taču viņu augstprātība un ambīcijas tika atalgotas ar sasalušu dusmu, kas iegremdēja pasauli jaunā Tumšajā laikmetā.

Sprādzieni, kam bija jāuzkustina atmosfēras augšējie slāņi, tā vietā izraisīja nedabisku reakciju. Delikātais gāzu un spiedienu līdzsvars, kas uzturēja dzīvību uz Zemes, tika izjaukts, un atbildot debesis sāka tumst. Sākumā tās bija tikko jūtama pārmaiņa, mākoņu sabiezēšana, ko varēja noraidīt kā vienkāršu anomāliju. Taču, dienām pārvēršoties nedēļās, tumsa kļuva izteiktāka, un sāka izplatīties pirmie čuksti par gaidāmo postu.

Nokāpšana jaunajā Ledus laikmetā bija strauja un nežēlīga. Dažu mēnešu laikā temperatūra sāka strauji kristies, un kādreiz zaļās pasaules ainavas sāka pazust zem biezas sniega segas. Pilsētās cilvēki ar pieaugošām bažām vēroja mainīgos laikapstākļus, redzot, kā viņu pazīstamā pasaule lēnām tiek izdzēsta arvien pieaugošā aukstuma dēļ.

Pirmais gads bija vissagraujošākais. Temperatūrai krītoties un pārtikas krājumiem izsīkstot, iedzīvotājus pārņēma panika. Valdības sabruka krīzes smaguma dēļ, un sabiedrības tika saplosītas, cilvēkiem cīnoties par pašām elementārākajām vajadzībām. Kādreiz lielo pilsētu ielās un alejās izmisušie un nolādētie vērsās viens pret otru, aukstuma un bada, kas grauza viņu iekšas, dzenāti trakumā. Miljoniem gāja bojā, viņu sasalušie ķermeņi klāja ielas un laukus, pasaulei slīdot arvien dziļāk barbarismā.

Tieši šajā haosā pasaules iedzīvotāju skaits sāka savu neizbēgamo samazināšanos. Attīstītās valstis, kādreiz progresa un labklājības pīlāri, atklāja, ka ir bēdīgi nesagatavotas ledus uzbrukumam. Viņu infrastruktūra, celta pasaulei ar mērenu klimatu, sabruka nepielūdzamā aukstuma spiedienā. Mazās valstis, kas jau tā cīnījās savu turīgāko kaimiņu ēnā, vienkārši pazuda, aprītas arvien pieaugošajā sasalušajā tuksnes

sasalusī elle. Tikai stiprie un nežēlīgie spēja izdzīvot šajā skarbajā jaunajā pasaulē, kur vājie tika atstāti iet bojā nepielūdzamajā aukstumā. Tie, kas palika, apvienojās vaļīgās ciltīs, cīnoties un meklējot katru pārtikas gabaliņu, katru siltuma dzirkstelīti, ko vien varēja atrast. Uguns, kādreiz parasta prece, kļuva par visdārgāko resursu, greznību, kas varēja nozīmēt starpību starp dzīvību un nāvi.

Šajā drūmajā un mežonīgajā pasaulē vecie noteikumi vairs nedarbojās. Tiesiskums bija sabrucis jau sen, aizstāts ar spēka varu. Valdības, ja tādas vēl pastāvēja, bija nekas vairāk kā karaļi, kas trausli kontrolēja niecīgus zemes gabalus. Impērijas, kas bija pastāvējušas gadsimtiem ilgi, sabruka pīšļos, viņu kādreiz varenās pilsētas pārvērtās drupās, izkaisītas pa ledāju klāto ainavu.

Tirdzniecība kļuva par brutālu un nodevīgu darījumu. Tirgos pārdevēji piedāvāja savas preces ar sīvu intensitāti, zinot, ka viens vienīgs nepareizs solis var atstāt viņus bez nekā, vai vēl ļaunāk. Nauda šajā jaunajā pasaulē bija zaudējusi savu nozīmi, aizstāta ar preču apmaiņu un auksto izdzīvošanas aprēķinu. Ieroči, munīcija, degviela un medikamenti bija vispieprasītākās preces, savukārt pārtika un apģērbs bija nepieciešamību saraksta augšgalā.

Sabiedrība sašķēlās pa skarbām jaunām līnijām, turīgā elite uzkrāja savus atlikušos resursus stipri nocietinātos anklāvos, bet vienkāršie ļaudis knapi izdzīvoja drupās. Tie, kas nespēja pielāgoties, kas pieķērās vecajiem ceļiem, tika atstāti aiz muguras, lemti sasalšanai bezgalīgajā ziemā, kas bija pārņēmusi Zemi.

Pasaule bija kļuvusi par sasalušu elli, tuksnesi, kur stiprie medīja vājos, un aukstums bija visnežēlīgākais un nepielūdzamākais no visiem plēsējiem. Šajā drūmajā un mežonīgajā zemē valdīja tikai viena patiesība: izdzīvot par katru cenu. Vecais teiciens "izdzīvo stiprākais" bija ieguvis jaunu un vēl nežēlīgāku nozīmi šajā ledus laikmetā, kur tikai stiprie un nežēlīgie varēja cerēt izturēt. Kādreiz zaļā Zeme bija kļuvusi par kapu, sasalušu un nežēlīgu cietumu cilvēces atliekām, kur katra diena nesa jaunus pārbaudījumus un šausmas, un katra nakts nozīmēja ciešu pulcēšanos siltumam rūgtajā aukstumā. Tā bija pasaule, kas bija izkalta no cilvēces pelniem