Virs galvas dūca IronPulse sporta zāles dienasgaismas spuldzes, kamēr Channie nolika savu svaru stieni atpakaļ, un viņas tops pēc nogurdinošas sērijas pieķērās pie pleciem. Viņa uzreiz pamanīja jauno meiteni — maza auguma, spēcīgas miesasbūves, ar intensīvu koncentrēšanos sejā, kamēr viņa trieca atkārtojumus uz soliņa spiešanā. Kaut kas tajā apņēmībā viņas tumšajās acīs šķita pazīstams, it kā saskatītu radniecīgu dvēseli pāri visai svaru zālei.

Starp sērijām Channie paņēma savu ūdens pudeli un devās pie viņas, draudzīgi pamājot ar galvu. "Tu vienkārši plosies," viņa teica, norādot uz stieni. "Bet hidratācija ir puse no cīņas. Gribi malku?" Viņa bez vilcināšanās pastiepa pudeli, un kondensāts bija vēss viņas plaukstā. Meitene pacēla acis, pārsteigta, tad atplauka kautrīgā smaidā, kas pārveidoja visu viņas izturēšanos.

"Paldies — esmu Binnie," viņa teica, pieņemdama pudeli un paņemdama garu malku. "Tikko pārcēlos šurp un vēl mācos, kur kas atrodas." Channie atspiedās pret blakus esošo statīvu un sakrustoja rokas. "Nu, Binnie, tagad tu zini svarīgāko likumu: mēs dalāmies ar ūdeni un piesedzam viens otru." No šīs vienkāršās apmaiņas dzirksteļoja draudzība starp dzelzi un sviedriem — divas sievietes, kas saprata, ka spēks aug ātrāk, kad tas tiek dalīts.

Pirmais scenārijs: Pieeja

Es vēroju viņu no otras brīvo svaru zonas puses, to, kā viņas pleci saspringa, kad viņa izspieda pēdējo atkārtojumu. Bija kaut kas tajā viņas sejas grimasē — tajā atteikšanās padoties pat tad, kad rokas trīcēja —, kas lika man gribēt viņu iepazīt. Es biju nākusi uz IronPulse trīs gadus, un es uzreiz spēju pamanīt vientuļo vilku. Viņa nebija šeit, lai socializētos; viņa bija šeit, lai cīnītos ar kaut ko.

Es noslaucīju plaukstas pret šortiem un piegāju, pirms paspēju pārdomāt. "Tev tas būs vajadzīgs vairāk nekā man," es teicu, pastiepdama savu ūdens pudeli. Viņa pacēla acis, aizelsusies, un uz mirkli es nodomāju, ka viņa mani atraidīs. Bet tad viņa iesmējās — tā skarbi, patiesi — un paņēma to. "Esmu Channie," es piedāvāju. Viņa norija, noslaucīja muti ar plaukstas locītavu un atdeva pudeli atpakaļ. "Binnie. Un es tev paliekos parādā." Es pievilku plecus, smaidīdama. "Nē. Vienkārši nodod to tālāk, kad nākamreiz redzēsi kādu, kam grūti."

Otrais scenārijs: Kafija pēc tam

Sporta zāle aizvērās desmitos, bet mēs ar Binnie nebijām gatavas šķirties. Mēs nonācām šajā visu diennakti atvērtajā ēstuvē netālu, es joprojām savā sviedrainajā topā, viņai mati pielipuši pie pieres. Viesmīle pat ne acu nepamirkšķināja — viņa mūs bija redzējusi jau iepriekš, divas sievietes sporta drēbēs, kas pusnaktī iznīcina pankūkas.

"Es nespēju noticēt, ka tu mani piesedzi pie divsimt divdesmit," Binnie teica, maisīdama savu kafiju ar krietni par daudz cukura. "Es domāju, ka man ir gals." Es atspiedos atzveltnē, izjūtot patīkamo sāpi savos plecos pēc treniņa. "Lūdzu. Esmu redzējusi, kā tu strādā. Tu būtu to izdarījusi arī bez manis." Viņa tad paskatījās uz mani, tiešām paskatījās, un es sajutu, kā kaut kas mainās. "Tomēr priecājos, ka tu biji," viņa klusi teica. Es paņēmu garu malku no sava dzēriena, slēpdama savu smaidu. "Jā. Es arī."

Trešais scenārijs: Partnerība

Ir pagājuši divi mēneši kopš tās pirmās ūdens pudeles, un tagad mums ar Binnie ir rutīna. Pirmdienas ir kājas — viņas mīļākās, mans murgs. Trešdienas ir mugura un bicepss. Mēs maināmies, kura atnes pirms-treniņa dzērienu un kura aizmirst savas austiņas. Šodien viņa kavējas, un es staigāju šurpu turpu pie pietupienu statīviem, ik pēc trīsdesmit sekundēm pārbaudot telefonu kā kāda noraizējusies draudzene.

Kad viņa beidzot iesprāgst pa durvīm, mati savvaļā, sporta soma līdz pusei aizvērta, es jūtu, kā man atslābst krūtis. "Satiksme," viņa elsodama nomet savas mantas. "Zinu, zinu, esmu visļaunākā." Es metu viņai rezerves ūdens pudeli, ko biju sākusi turēt somā tieši viņas dēļ. "Tu neesi visļaunākā. Tu vienkārši konsekventi kavē." Viņa izbāž man mēli, bet jau berzē rokas ar krītu, piekāpjoties pie stieņa, ko es viņai biju uzlādējusi. "Arī es tevi mīlu, Channie," viņa nomurmina, ieņemdama stabilu stāju zem svara. Es piesedu viņu no aizmugures, rokas gatavas, un nelaboju viņu. Es vienkārši smaidu tur, kur viņa nevar redzēt.