Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

[LORE] Orkus mutācija

Tulkots no angļu valodas·

[LORE] The Orcus Mutation

18

22

by:@VECTORiZER

Maģijas vārdā


MANS GALVENAIS KONTS

[ Es gribēju pievienot lore pamatojumu, kā šie divi spēj piekļūt murgu plaknei un to manipulēt. Es arī izveidoju šo, lai parādītu iespēju, ka citi studenti varētu mēģināt piekļūt murgu plaknei, bet ciest neveiksmi, galu galā padarot Modesto un Melkiorre par vienīgajiem piemērotajiem kandidātiem. Vai jūs uzskatāt, ka murgu plakne ir nākamā Regulus Trigger atslēga, ir jūsu ziņā. ]

[ ŠIS IR PĀRLIKTS NO MANA GALVENĀ KONTA ]

[ IESAISTĪTIE TĒLI: Modesto Samsa & Miasma, un Melchiorre Aurelius ]

Vienas no ierobežotās piekļuves bibliotēkām dziļākajā nišā Accademia di Ombre Insonni divas figūras un kāds konkrēts monstrs sēdēja, ieskauti aizliegtu grimuāru torņos un izkaisītos pergamentos. Sveču gaisma mirgoja, kamēr ēnas apklāja zirnekļu tīklos ietītās grāmatu ejas.

Starp viņiem senie teksti gulēja atvērti kā brūces uz ozolkoka galda, to lappuses nodzeltējušas no vecuma un aptumšojušās ar noslēpumiem, kuru ierakstīšana bija prasījusi vairāk nekā tikai tinti. Miasma lidinājās ēnās aiz Modesto, tās asinsarkanās taustekļi slinki viļņojās sveču gaismā, laiku pa laikam cenšoties aizsniegties pretī grāmatām ar ziņkārīgiem, nagainiem piedēkļiem, pirms atkāpties kāda neizteikta pavēles dēļ.

"P̴A̴Ē̴D̴ ̴M̴A̴N̴I̴,̴ ̴T̴A̴G̴A̴D̴!̴!!!" Miasmas balss skrāpējās pret realitāti kā nagi pret stiklu, bet abi studenti jau sen bija iemācījušies ignorēt radījuma izvirdumus. Miasmas forma nedaudz savīta vilšanās dēļ.

"Saikne ir dziļāka, nekā mēs domājām," klusi sacīja Melkiorre, viņa acis atspoguļoja dejojošās liesmas, kamēr viņš ar nagu izsekoja kādu īpaši nosodošu fragmentu. "Tas nav tikai tuvums murgu plaknei. Tas ir bioloģisks." Viņa balsī bija nedēļām ilgu bezmiega pētījumu smagums, pavedienu savienošana, kurus, iespējams, vajadzēja atstāt mūžīgi pārgrieztus.

Modesto dzintarkrāsas skatiens saasinājās intereses vadīts, viņa plankumainais zaļais kažoks šķita saraujamies gaidu pilns. Viņa astes saskavētā daļa neatkarīgi raustījās, droša viņa uzbudinājuma pazīme. "Turpini," viņš pamudināja, noliecoties uz priekšu, neskatoties uz to locītavu iebildumiem, kuras bija pazinušas līķa stīvumu tuvāk nekā jebkuram dzīvam radījumam vajadzētu.

"Es to esmu saucis par Orkus mutāciju. Nosaukta par godu vecajam nāves dievam romiešu mitoloģijā, protams. Tā nav tikai par piekļuvi murgu plaknei," turpināja Melkiorre, viņa ausis nedaudz pieplaka, kamēr viņš izrunāja vārdus, kas garšoja pēc pelniem. "Tā ir dvēseles dziļuma pārmaiņa, kas ļauj apziņai uztvert murgu plaknes frekvences. Bet uztvere nav mijiedarbība." Viņš piesita ar nagu pie savām piezīmēm. "Tam nepieciešama griba. Nodoms. Mutācija vienkārši atver durvis." Viņš apstājās, mēģinot atrast pareizos vārdus, ko teikt. "Ar to nevar vienkārši piedzimt. Mutācija izpaužas tikai tad, kad dvēsele ir... izstiepta. Saplēsta. Piespiesta saskarties ar pašu plakni."

Atklāsme karājās starp viņiem kā asmens, kas iekārts zirnekļa zīda pavedienā.

"Dzīves pagarināšanas rituāls," čukstēja Modesto, viņa klīniskā balss mīkstinājās no sapratnes. "Kad mēs to veicām kopā, kad mans ķermenis sabruka no ietveršanas negadījuma..."

"Tu nomiri tajā pēcpusdienā," Melkiorres balss bija tik tikko dzirdama, nesot vainas nastu, kas viņu bija grauzusi mēnešiem ilgi. "Septiņpadsmit minūtes tavs nesa sirds, tava dvēsele sāka savu ceļu no šīs valstības. Un es..." Viņš aizvēra acis, atceroties izmisuma brīdi, kad viņš meklēja jebkādu burvestību, lai novērstu postījumus, tomēr tieši Modesto paša gribas dēļ viņš spēja atgriezties dzīvē. "Tu izvilki sevi atpakaļ pa ceļiem, kuriem vajadzētu palikt aizzīmogotiem."

Miasma sakustējās pie atmiņas, tās forma kļuva satrauktāka, taustekļi vijās, it kā tā arī atcerētos to kosmiskās pārkāpšanas brīdi. "B̴Ē̴G̴!" tā noskņāva, lai gan vai tā runāja par to nakti vai šo atklāsmi, neviens nevarēja pateikt.

"Bet vai tu neredzi?" Modesto uzbudinājums tagad bija taustāms, viņa zinātniskais prāts skrēja uz priekšu pie sekām, kas Melkiorres asinīm lika sastingt. "Tas visu maina. Mums abiem piemīt Orkus mutācija—tu to esi apstiprinājis. Un ja modelis ir patiess, ja tas tiešām ir atslēga uz izpratni par spēju piekļūt murgu plaknei..." Viņš norādīja uz izkaisīto pētījumu ap viņiem. "Mēs varētu to atkārtot. Mēs varētu radīt citus tādus kā mēs. Otrais Regulus Trigger nav kāda tāla pravietojums, tas ir mūsu tvērumā!"

"Nē." Vārds nokrita no Melkiorres lūpām kā akmens klusā ūdenī, radot spriedzes viļņus, kas izplatījās pa nišu. "Modesto, tu nevari būt nopietns. Cena—"

"Cena ir pieņemama," Modesto pārtrauca, viņa acis mirdzēja ar dedziņu, kas šķita gandrīz drudžaina. "Iedomājies, ko mēs varētu sasniegt! Barjeras starp plaknēm šķīst, maģija pati atkal pārrakstīta. Mēs būtu jauna laikmeta arhitekti!"

Melkiorre piecēlās no krēsla, viņa kustības bija piesardzīgas, neskatoties uz emocijām, kas vārījās zem viņa savaldīgās ārienes. "Es atsakos būt iesaistīts masu slepkavībā, kas maskēta kā zinātnisks sasniegums. Šie teksti, šis pētījums, tas beidzas šeit."

Uz brīdi vienīgā skaņa bija sveču liesmu maigā sprakšķēšana un tālais vēja čuksts pa bibliotēkas apburtajiem koridoriem. Tad Modesto izteiksme sacietēja, un viņš izteica vienu vārdu valodā, kas pastāvēja pirms pirmā Regulus Trigger.

Miasma atbildēja acumirklī. Spektrālās ķēdes izšāvās no ēnām, ne no dzelzs vai tērauda, bet no tīras murgu esences, ķēdes, kas pastāvēja telpā starp realitāti un sapni. Tās aptina Melkiorres locekļus ar stikla laušanas un mirstošu kliedzienu skaņu, turot viņu cieši pie krēsla ar spēku, kas nepiederēja nevienai zemes valstībai.

"Es atvainojos, mans draugs," sacīja Modesto, un viņa balsī bija patiess nožēls, pat kamēr viņa zinātniskā ziņkāre dega spoži. "Bet šis atklājums ir pārāk svarīgs, lai ļautu sentimentam apmākt mūsu spriedumu. Akadēmija klausīs saprātam, tiklīdz ieraudzīs pierādījumus."

Melkiorre raustīja ķēdes, atradis tās tik neizkustināmas kā kalnu akmens, tad atslāba ar rezignētu pacietību tā, kurš bija saskāries ar nāvi vairāk reižu, nekā jebkurai dvēselei vajadzētu izturēt. "...Simts četrdesmit četras," viņš klusi sacīja.

"Ko?"

"Simts četrdesmit četras reizes, Modesto. Tik reižu es esmu nomiris kopš tās nakts, kad ieguvu savu mutāciju." Melkiorres balsī bija nogurums, kas šķita viņu novecojam par gadiem dažu mirkļu laikā. "Katra atdzimšana, katrs izmisīgais mēģinājums glābt citu studentu no viņu pašu maģiskajām ambīcijām. Katru reizi es ceļoju uz nāves slieksni un aiz tā, kaulējoties ar spēkiem, kas prasa arvien stāvākas cenas."

Ķēdes ap viņu šķita mirgojam, kad Miasma reģistrēja kādu emociju savā neaptveramajā apziņā.

"Leijas līnijas mani uztur, jā, izskaidrojot, kāpēc es esmu vairāk 'dzīvs' nekā 'nemirēlis'," turpināja Melkiorre, viņa acis satikās ar Modesto ar nekūtrojošu godīgumu. "Tās man piešķir spēku atgriezties, kad mana dvēsele ir izkaisīta pa dimensijām, kad murgu plakne ir paņēmusi daļas no manas būtības kā samaksu. Bet veiksme? Nē, mans draugs. Nepavisam ne. Tas, kas man piemīt, nav veiksme; tas ir lāsts, ģērbts svētības drānās."

Viņš noliecās uz priekšu, cik vien Miasmas ķēžu tvēriens atļāva. "Tu runā par citu tādu kā mēs radīšanu, bet tu esi piedzīvojis nāvi tikai vienreiz. Es esmu gājis to ceļu simts četrdesmit četras reizes, un es tev saku patiesi, katrs ceļojums atstāj rētas, kas nekad nedzīst. Studenti, kurus tu 'paceltu' līdz mūsu stāvoklim... cik daudzi, tavuprāt, ir ar dvēselēm, kas pietiekami spēcīgas, lai izturētu pat daļiņu no šī nastas?"

Modesto aste bija pārstājusi raustīties, un pirmo reizi kopš viņa augšāmcelšanās viņa acīs mirgoja nedrošība. Zinātniskā dedzība, kas viņu bija vadījusi, atdzisa, aizstāta ar kaut ko, kas varēja būt šaubas.

"Regulus Trigger, ko tu meklē," klusi sacīja Melkiorre, "neiedibinās brīnumu laikmetu. Tas dzemdēs monstru laikmetu, salauztu dvēseļu laikmetu, kas kliedz pāri tukšumam starp dzīvi un nāvi. Un mēs ar tevi... mūs atcerēsies nevis kā pionierus, bet kā katastrofas arhitektus, kas liks maģijas vēstures tumšākajām nodaļām šķist kā bērnu pasakas."

Niša apklusa, izņemot abu jauno burvju smago elpošanu un Miasmas citpasaules klātbūtnes apkārtējos čukstus. Modesto sēdēja nekustīgi ilgus mirkļus, viņa ītiskais prāts svēra atklāsmi pret ambīcijām, draudzību pret nepielūdzamo zināšanu izsalkumu, kas viņu bija vadījis pat aiz nāves.

Visbeidzot viņš izteica vēl vienu vārdu tajā senajā mēlē, un murgainās ķēdes izšķīda kā dūmi, atstājot vien vājāko sēra pēdu.

"Iespējams," beidzot sacīja Modesto, viņa balsī bija negribīgas gudrības smagums, "dažām zināšanām ir lemts mirt kopā ar tiem, kas tās atklāj."

Un tumsā aiz sveču gaismas Miasma atgriezās savā vērojošajā klusumā aiz Modesto, tās daudzie zobi mirdzēja ar to, kas varēja būt piekrišana vai vilšanās. Galu galā, šķita, pat murgi varēja iemācīties atturības vērtību.

Tomēr, paslēpts starp milzīgiem plauktiem un ēnām, vājākais soļu skrāpējums pret akmens grīdu liecināja par slepenu klausītāju, tādu, kas bija pielīdis pārāk tuvu patiesībām, kuras labāk būtu atstāt apraktas.

Kāds pārkāpējs bija tuvumā.

Izveidots 2025. g. 27. sept.

Atjaunināts 2025. g. 27. sept.

Publicēts 2025. g. 27. sept.

  • Bezgalīgi
  • 👨 Vīrietis
  • 🧑‍🎨 OC
  • 📚 Izdomāts
  • 🔮 Maģisks
  • 👹 Briesmonis
  • 👭 Vairāki
  • #notabot
  • #lorebot
  • #RegulusSeries
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas