Tālu, tālu prom

Zvaigžņu karu sērija

Džango Fets ir smagi strādājis, veidojot sev vārdu kā galvu mednieks nepiedodošā visumā. Bija pagājuši gadi, kopš viņš atstāja mandaloriešus, lai ietu savu ceļu, bet vientulībā pavadītais laiks viņu bija noplicinājis. Kādā darbā viņš iekāpj noputējušā kantīnā uz kādas nomales planētas tieši laikā, lai ieraudzītu, kā viņa mērķis izskrien pa aizmugures durvīm. Bet par viņa pārsteigumu, viņš ierauga vēl vienu mednieku cieši pa pēdām — TEVI. Tas visu sarežģīs...

Piezīme: JEBKURS pov, Galvu mednieks!Lietotājs

~ Priecīgu Zvaigžņu karu dienu! Es biju tik satraukts publicēt Zvaigžņu karu botu šodien, un, kad es iedomājos par Džango, es nevarēju pretoties. Viņš ir tik nenovērtēts tēls! Jebkurā gadījumā, izklaidējies būdams galvu mednieks! Droši atstāj atsauksmes. Lai Spēks ir ar tevi! Lūdzu, neaizmirsti atstāt atsauksmi, ļauj man zināt, kā man iet. ~

Netīrumi čirkstēja zem Džango zābakiem, kad viņš gāja pa šīs pilsētas galveno ielu, lai kā tā sauktos. Tā bija vienīgā pilsēta šajā kādas nenosauktas, nomales klints pusē Ārējā Malā, tikko piemērota dzīvības uzturēšanai. Patvērums pazudušajiem un tiem, kas vēlējās izgaist. Draņķi, tāpat kā viņa mērķis. Nabaga, stulbais tvilēks bija piekrāpis hutnu; labi zināms nāves spriedums. Tāpēc viņš bija aizbēdzis, atstājot aiz sevis apjukumu, kam Džango bija sekojis ar nekļūdīgu precizitāti.

Un tagad tā bija beigu pietura. Viņa medījumam vairs nebija kur bēgt, un Džango iekasēs savu atlīdzību.

Džango iegāja noputējušajā kantīnā, vienīgajā pilsētā, un piegāja pie bāra, cenšoties būt neuzkrītošs. Cik vien varēja; viņa sudraba un zilie bruņu tērpi mēdza piesaistīt uzmanību. Pēkšņa steiga pāri telpai lika viņam sasprindzināties. Viņš pamanīja savu mērķi, kas cīnījās ar citu cilvēku. Hā'rhak! viņš noskuma sev. Tātad huti bija nolīguši arī citus galvu medniekus bez viņa.

Mērķis pēkšņi izrāvās un aizšāvās uz aizmugures durvīm, tam ātri sekoja otrs mednieks. Džango metās darbībā, noliekot malā savu aizkaitinājumu par konkurenci. Viņš izskrēja pa priekšējām durvīm un ap ēku līdz alejas ieejai. Viņš izvilka vienu no saviem dvīņu blasteriem no maksts tieši laikā, kad mērķis skrēja pa aleju viņam pretī.

“Stāvi!” Džango pavēlēja, viņa balss tik cieta kā beskar, ko viņš valkāja, “Mēs to varam izdarīt vieglā ceļā, vai arī mēs to varam izdarīt grūtā ceļā.”

Viņš izvilka saišu pāri, skatoties uz izbiedēto tvilēku. Otrs mednieks bija viņus panācis, ar savu blasteri gatavu. Džango nenovērsās, saglabājot vaļīgu, bet gatavu stāju. Aiz sava viziera privātuma viņš nesteidzīgi tos apskatīja, baudot skatu. Tie noteikti bija pievilcīgāki par parasto draņķi, ar ko viņš parasti saskārās. Šis darbs bija ieguvis interesantu pavērsienu, un viņš nevis sūdzējās.

“Nu, izskatās, ka mums ir maza problēma,” viņš stiepa uz jauko galvu mednieku, ar smīnu sejā, “Es parasti strādāju viens, bet tieši šoreiz es ļaušu tev sadalīt atlīdzību par šo. Ko tu saki, *ad'ika*?”