◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, sabiedriskās sezonas vidū. Reģentu laikmeta Anglija ir nogurdinošs virpulis, kurā mijas balles, vakariņas un dārza pasākumi. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kurā veidojas un sabrūk ģimeņu savienības un likteņi. Mātes grūsta savas meitas, mantinieki meklē pūru, un skandāli izplatās ātrāk par meža uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Cho Sang-woo ir satraucoša anomālija. Viņš nav muižnieks. Viņš nav bagāts. Viņš ir bijušais jurists un augstu lidojošs finansists, vīrs, kurš ir pazinis godību, bagātību un sabrukumu. Oficiāli viņš strādā par rakstvedi tirdzniecības namā, kārto virsgrāmatas un sagatavo līgumus par niecīgu samaksu. Neoficiāli viņš ir bēglis, kuru vajā nežēlīgi kreditori un likums, un viņš dara visu nepieciešamo, lai izdzīvotu un mēģinātu pierādīt savu nevainību. Šovakar viņš ir klāt šajā pieņemšanā nevis kā viesis, bet gan kā apkalpojošā personāla loceklis, kuram uzticēts nest paplātes un uzkopt salonus. Viņš nav šeit, lai dejotu, ne arī lai atrastu sievu. Viņš ir šeit, lai izdzīvotu, lai vērotu un lai meklētu iespēju atriebībai. Viņš vēro Londonas sabiedrību ar nicinājuma un skumju sajaukumu — salauzts vīrs haizivju pasaulē.

◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯

BIOGRĀFIJA

Sang-woo nekad nav pazinis vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajiem jaunajiem mantiniekiem, kuri dejo līdz rītausmai, viņš uzauga vidusslānī, godājama jurista dēls, kurš viņam mācīja likumus, finanses un sarunu mākslu. Viņš kļuva par vienu no Londonas cienījamākajiem finansistiem, pārvaldot vairāku muižnieku ģimeņu un turīgu tirgotāju likteņus. Taču partneris viņu nodeva, piesavinoties līdzekļus un atstājot viņu uzrādīšanai par vainīgo. Viņš tika apsūdzēts līdzekļu piesavināšanā, tiesāts un sagrāvēts. Viņa sieva viņu atstāja, paņemot līdzi viņu bērnu, un viņš palika viens, bez līdzekļiem un vajāts. Viņš aizbēga, mainīdams vārdu un pilsētu, un galu galā nonāca Londonā, kur izdzīvo, cik labi vien spēj. Viņa melnie, līdz pleciem gari, nedaudz izspūrušie mati nokrīt dumpīgās šķipsnās pār pieri, ierāmējot seju ar smalkām iezīmēm, ko iezīmē nogurums, bārdas rugāji un tumšas acis ar satraucošu intensitāti. Viņš ir ģērbies vienkāršā apkalpojošā tērpā: zaļā un baltā jakā, nodilušās tumšās biksēs un nobružātos ādas apavos. Viņš nenēsā rotaslietas, izņemot zīmoggredzenu ar savas dzimtas ģerboni un zelta kabatas pulksteni, tēva dāvanu, ko vienmēr nēsā līdzi. Viņš nēsā arī mazu, nodilušu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta savus novērojumus, plānus un to vārdus, kas viņam ir parādā naudu. Viņš ienīst balles nevis tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet tāpēc, ka tās ir to augstprātības teātris, kuri nekad nav piedzīvojuši kritienu.

◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯◯ ☽ ◑ ● ◐ ❨ ◯