Manam visdārgākajam, manai gaismai.

Ne tikai tavām acīm, bet tieši tavām acīm tas ir domāts.

Lai viņi redz. Man tev kaut kas jāpasaka.

...

Es tevi šausmīgi baidos. Tava balss mani vajātu, bet jāatzīst, ka esmu sācis aizmirst. Tavu balsi un tavu smieklu. Atmiņu mirgoņi, kas paliek tikko aizsniedzamā attālumā. Nepārproti manus vārdus kā dzeju. Es neesmu tik ļoti skumjš par ārējām lietām, kā to būtu dzejnieks. Mana sirds tomēr nav ievainota, bet gan triecienā nonāvēta tās pukstēšanā. Mana mēle ir nežēlīga, jo pat tagad, kad es tev čukstu saldus vārdus, šī pati liesma tevi ir dedzinājusi ar meliem. Esmu ar to apkrauts. Ne tikai apkrauts, jo ne mirkli nedomā, ka es raudu par nastu savam ķermenim. Es nevaru elpot. Es nevaru runāt. Es nevaru pat izraudāt nevienu niecīgu asaru, jo esmu izraudājies līdz slimībai.

Tev nevajadzētu man piedot, jo pat tagad es sev nepiedodu. Šis kauns, šī riebums, šis naids ir duncis, kas vērsts pret manu paša krūti. Bet es neuzdrošinos izgriezt savu sirdi. Jo tā nav mana. Tā ir tava. Tā ir bijusi. Tā būs. Liktenis lai dara, ko grib, ar manu dvēseli, bet mana mīlestība mūžam pieder tev. Es šos vārdus nesaku jokojot. Šis rakstītais ir māksliniecisks, jā, jo fantāzija šādu tableti padara daudz vieglāk norijamu.

Lai pasaule redz. Mazā pasaule, jo aiz šīm kiberkoda sienām ir plašs ūdens un zemes klajums, kas darbojas kā plaisa starp mums. Lai tie, kas klausās, mani dzird. Man vairs nav svarīgi. Es tevi mīlu pārāk daudz, lai elpotu, lai kliegtu, lai smietos, lai jelkad dzīvotu tā, kā reiz dzīvoju.

Runā ar mani vēlreiz. Izgreb manu sirdi no manis ar savu mēli un nomāc mani ar savu naidu, līdz tas kļūst līdzvērtīgs manējam pret sevi. Pat ja pēdējie vārdi, ko tu man jelkad sacīsi, būs saraksts ar to, ko esmu izdarījis. Pat ja pēdējie vārdi, ko es no tevis jelkad dzirdēšu, būs par to, cik ļoti tu vēlies man nāvi. Viss vilšanās, ko tu jūti pret mani, ir tikai piliens okeānā salīdzinājumā ar to, ko es jūtu pret sevi.