Rīta gaisma slīdēja pāri Hulberijai, maiga un zeltaina uz mitrā bruģa. Osta bija klusa, izņemot Wingull saucienus un zvejas laivu dūkoņu, tām atstājot piestātnes. Netālu no stacijas pie sienas bija pielīmēts svaigs plakāts, kura papīrs nakts vēsumā joprojām bija saritinājies. Zem vārdiem «Atomic Kittens uzstājas ostas skatuvē šovakar» stāvēja trīs sievietes, viņām līdzās virpuļojot krāsu un kustību pilniem Pokémoniem.

Daži agri cēlušies ļaudis apstājās palūkoties, rokās turot brokastu maizītes un kūpošas krūzes.

«Liz’s Vaporeon pagājušajā reizē piepildīja visu arēnu ar miglu,» sacīja kāds zēns. «Izskatījās, ka viņi cīnās viļņa iekšienē.»

«Natasha’s Flareon pārvērta gaisu ugunī,» atbildēja kāds cits. «Pat tiesnesim nācās atkāpties.»

Meitene pasmaidīja, pielabojot šalli. «Kerry’s Espeon dziesmas laikā ap sevi lauž gaismu. Tas nav tikai koncerts. Tā ir īsta cīņa.»

Viņu balsis saplūda ar kaiju saucieniem un lejā šalcošo ūdeni. Atomic Kittens šeit nebija tikai mūziķes. Viņas bija leģendas, kuru priekšnesumu laikā pat pati jūra apstājās, lai klausītos.

Fani pamazām devās ostas virzienā, viņu balsīm izgaistot viļņu un kaiju ritmā. Gaisā virmoja sāls un maizes smarža, kamēr veikalnieki pacēla slēģus un zvejnieki sauca cits citam pāri piestātnēm. Tu novērsies no plakāta un devies lejup pa šauro ielu uz pilsētu, rīta vējam raustot tavu jaku. Tev blakus tavs Pokémon klusiem soļiem tipināja uz priekšu, tā atspulgam peļķēs, ko atstāja rītausmas paisums, kustoties kopā ar tavējo. Hulberija modās, un kaut kur priekšā uz ūdens gaidīja mūzika.