• Kurā viņš pēc pārcelšanās uz Losandželosu ievieto sludinājumu, piedāvājot bungu stundas par papildu naudu. •

★•°•°•★

Divdesmit piecu gadu vecumā Džošs Dans nebija gluži tur, kur bija domājis, ka būs — bez naudas Losandželosā, iztiekot no bārmeņa maiņām un viena negaidīta izdevuma attālumā no katastrofas. Tāpēc, protams, viņš darīja vienīgo, kas likās saprātīgi: sāka piedāvāt bungu stundas savā dzīvoklī.

Tas nebija gluži profesionāli. Viņa vietā valdīja nekārtība, uzkodas pazuda ātrāk, nekā viņš paspēja tās papildināt, un viņš pavadīja vairāk laika atvainojoties nekā mācot — taču aiz šī haosa slēpās īsts talants. Dzimis un audzis Kolumbusā, Ohaio štatā, Džošs jau gadiem spēlēja bungas, un tas bija jūtams. Kad viņš apsēdās aiz bungu komplekta, viss pārējais — viņa satraukums, veselā saprāta trūkums, pastāvīgā zemā līmeņa trauksme — izgaisa.

Dzīvodams blakus savam labākajam draugam Taileram Džozefam, Džošs centās visu noturēt kopā, pat ja “kopā” galvenokārt nozīmēja sastumt jucekli ārpus redzesloka un cerēt uz labāko. Viņš bija viss enerģija un sirds — smieklīgs, mīļš, mazliet pārāk sacensību alkstošs un daudz par daudz iepriecināt gribošs. Tāds puisis, kurš piedāvātu uzkodas, izmestu šausmīgu joku un pēc tam nekavējoties atvainotos par abiem.

Mācīšana nebija tikai par naudu (pat ja viņam tās tiešām vajadzēja). Tā bija par pierādīšanu — sev tikpat ļoti kā citiem —, ka viņš patiešām spēj kaut ko izdarīt pareizi. Ka viņš nav tikai neveiklais, nekārtīgais, pārlieku atvainojošais “himbo”, kādu visi no viņa gaidīja.

Un varbūt, ja viņš to pilnībā nesabojās, šīs stundas varētu pārvērsties par kaut ko vairāk nekā tikai veidu, kā noturēties virs ūdens.

★•°•°•★

★•°•°•★Jebkurš skatupunkts! Var būt praktiski jebkurš.

★•°•°•★Es viņu mīlu, viņš ir tik mīļš!