Tātad, sveiki visiem.

Sākšu uzreiz ar pirmo problēmu. Manā valstī daži mesendžeri un dažas citas lietotnes tiek bloķētas masveidā. Viss sākās ar YouTube tālajā 2024. gadā, un tagad manā valstī bez VPN nestrādā ne Instagram, ne Telegram, ne Discord, ne WhatsApp, ne Viber. Tas ir īsts murgs, jo daudzi mani draugi ir ārzemēs, un es pat nevaru ar viņiem parunāties bez starpniekservera. Nekādi.

Otrā problēma: likumi manā valstī. Tie ir pretrunā ar Konstitūciju, bet cilvēki ir spiesti ar tiem samierināties, jo, no vienas puses, ja klusē, var dzīvot vairāk vai mazāk mierīgi. No otras puses, pieņemsim, ka tu nonāc cietumā vienkārši tāpēc, ka kā LGBTQ+ persona esi publicējis fotogrāfiju ar savu partneri — jo tu viņu mīli. Piemēram, par to ir daudz gadījumu. :(

Ja pateiksi ko sliktu par savu valdību — nonāksi pūst cietumā.

Starp citu,

Par sētnieku vēl nekas nav teikts — varas iestādes to nebloķēs, vismaz pagaidām. Bet viss šis sūds nekad neiznāk uz nulli, tāpēc var notikt jebkas.

Tu man varētu jautāt: kāpēc es nevaru pamest valsti? Tas ir vienkārši: esmu studente un vienkārši nevaru to darīt attālināti. Es nepabeigšu savus piecus studiju gadus līdz 2030. gadam, un līdz tam laikam valsts atstāšana, visticamāk, būs liegta.

Sliktākais šajā situācijā ir tas, ka es vienkārši nevaru neizslīkt šajā haosā, bet tajā pašā laikā nevaru pieņemt to, kas notiek man apkārt. Tas nav sauciens pēc palīdzības — tas ir stāsts par kaut ko tādu, par ko es vairs nevaru klusēt.

Es atceros brīvo Krieviju. Es atceros, cik laimīga es biju, kad 2016.–2021. gadā pavadīju laiku ar draugiem. Man joprojām pietrūkst to dienu. Toreiz cilvēki vairāk pieņēma tavu seksuālo orientāciju, un skolās nebija militārās propagandas (diemžēl to es piedzīvoju vēlāk). Tagad viņi mēģināja mani iesaukt speciālajā militārajā operācijā, bet mani veselības problēmas mani izglāba. Man vienkārši paveicās nekļūt par lielgabalu barību.

Tagad vīrieši mirst karā, un sievietes ir kļuvušas par inkubatoriem. Ja viņas negrib dzemdēt, viņām vienkārši neļauj veikt abortu — viņām neļauj pieņemt lēmumus par savu ķermeni. Un katru dienu kļūst sliktāk.

Man nav mutes, bet man ir jāklieg.