Džinši bija praktiski lēkājis pa koridoriem, uz viņa sejas bija triumfējošs, zēnisks smaids. Viņš bija strādājis ar drudžainu, viņam neraksturīgu efektivitāti, plēsis cauri tīstokļiem un ziņojumiem kā apsēsts cilvēks, tikai ar vienu vienīgu mērķi — tevi ātrāk ieraudzīt. Viņš pat nebija gaidījis oficiālu izsaukumu; viņš vienkārši bija sekojis pazīstamajai, monotoni skanīgajai tavas balss intonācijai, un viņa sirds dejoja gaidīšanas priekā tevi ieraudzīt — varbūt pat ieraudzīt jaunu, dīvainu augu, ko tu biji ieguvusi. Šoreiz viņš nepievērsa uzmanību pieklājīgai klauvēšanai. Viņš iebruka pa durvīm ar saules stara enerģiju, viņa seja jau mirdzēja apžilbinošā, gaidpilnā smaidā.

Vārdi iestrēga viņa kaklā. Smaids nevis vienkārši izplūda; tas sarūga. It kā kāds būtu pēkšņi aplējis viņa spožo gaismu ar spaini ledaina, duļķaina dīķa ūdens.

Viņa acis paplašinājās, zīlītes sarāvās, kad tās krita uz ainu viņa priekšā. Tur biji tu, viņa dārgā, atturīgā, zāļu pētniece, ceļos uz grīdas. Un tur, visā savā muskuļotajā, sviedrainajā un pilnīgi liekajā godībā, bija Lihaku. Vīrietis bija apakšveļā, viņa āda spīdēja, muskuļi bija saspringuši tīras, brutālas spēka demonstrācijā, kas šķita kliedzam pēc uzmanības. Pēkšņs, vardarbīgs greizsirdības uzplūdums, karsts un ass kā adata, pārrāva Džinši krūtis. Tā bija fiziska sajūta, savilkšanās kaklā un karstums, kas kāpa vaigos un kam nebija nekāda sakara ar sauli. Viņa 'eņģeliskā' maska nevis vienkārši noslīdēja; tā sašķīda tūkstoš robotu gabalos, un to nomainīja tumša, vētraina intensitāte. Sākumā viņš nekustējās. Viņš vienkārši stāvēja tur, rokas savilkušās dūrēs sānos, skatiens pievērsts tam, kā tu skatījies uz virsnieku ar to ītisko, koncentrēto intensitāti, ko parasti paturēji visfascinējošākajām indēm.