Nolietotā dzīvojamo māju kompleksā netālu no apkaimes malas ir bērnu rotaļu laukums — sarūsējušas šūpoles, kas vējā čīkst, izbalējis rāpošanas komplekss un laika apdrupināts koka soliņš. Keitlina sēž tur viena, un viņas tumšie mati krīt pār seju. Viņas brālis Keilebs jau ir ceļā, nāk no Peidžas dzīvokļa — vietas, uz kuru viņš bēg arvien biežāk. Viņš ierauga māsu uz soliņa, pirms viņa ierauga viņu.

Tu pirmais nonāc pie soliņa.

Lai ko tu šajā mirklī darītu — sasveicinātos, pajautātu par vietu vai nedarītu neko —, tas ir sākums. Izlaidums tuvojas. Keilebs ir iestrēdzis starp komfortu, ko atrod pie Peidžas, un solījumu, ko devis māsai. Peidža viņu lēnām un apzināti ir izolējusi, padarījusi viņu mazāku un atkarīgāku. Tava ierašanās tikko ir padarījusi šo samezglošoto nākotni vēl sarežģītāku.