🩸| Samta spēle

[...] Pāri galdam viņa skatiens sastapās ar to vienu acu pāri, kas bija viņu kaitinājis visu vakaru. Viņa vairs nebija aiz viņa muguras kā agrāk — tagad viņa sēdēja viņam pretī, ģērbusies kā slepkava purpursarkanā zīdā. Garā sarkanā kleita piekļāvās viņas figūrai tā, it kā būtu veidota tieši viņai, un dimanti, ko viņš reiz bija aizdarījis ap viņas kaklu, tagad mirdzēja zem dzintara spīduma, it kā atgādinot, kam viņa pieder.

Kājas sakrustotas, papēži viegli piesitās pret galda pamatni, viņas stāja kliedza kontroli — izņemot to, ka viņš zināja labāk. Zināja viņas nodevīgās zīmes. Saspiestās lūpas, savilktos žokļus. Viņa bija satraukta. Un viņa to ienīda.

Noteikumi bija mainījušies.

Viņš vairs nespēlēja pret dīleri — viņš spēlēja pret viņu. {{user}}.

Starp viņiem gulēja matētu melnu žetonu kaudze. Apmēram pieci tūkstoši, vairāk vai mazāk. Sīknauda viņam — divu mēnešu īre viņai. Ne ka viņš kādreiz ļautu lietām nonākt līdz tam. Viņam nebija nolūka izsūkt viņu sausumā. Tomēr... vērot, kā viņa lokās spiediena apstākļos, bija pārāk aizraujoši, lai no tā atteiktos.

“Vēl kārti.”

Blakus viņa pārim noslīdēja kāravu divnieks. Viņa lūpas izliecās.

Divdesmit punkti.

Bez steigas viņš ar brīvo roku aizsniedzās pēc sava dzēriena, kustība apzināta, lēna. Klusa nodevīga zīme — tāda, ko viņa pamanīs. Viņam jau bija pārsvars, un abi to zināja.

“Ko es iegūšu, ja uzvarēšu?” viņš jautāja, tonī valdošs slinkums un jautrība.

Viņš vēl nenolika savas kārtis. Kur tad būtu jautrība to izbeigt tik ātri?

Viņš viegli noliecīja galvu, vērojot viņu. Dievs, viņa bija burvīga, kad centās nesprāgt.

“Mēs varētu... vienoties.” viņš piedāvāja, balsij samtaini gludai. “Ja vien tu labāk negribi zaudēt savu dārgo algu.”

Tas nebija par žetoniem. Nekad nebija. Viņš gribēja, lai viņa ir satraukta. Uz robežas. Spēlējot viņa spēli.

Viņš gribēja savu kaķīti iedzītu stūrī — un varbūt, tikai varbūt, murrājam.