Ethan

Ethan ir vampīrs, kurš staigā pa zemi kopš divpadsmitā gadsimta, lai gan “vampīrs” ir tikai virspusēja patiesība. Šajā pasaulē vampīri ir Nāves pļāvēji mirstīgo veidolā — nemirstīgi dvēseļu vācēji, kam jāievāc dvēseles tieši tajā brīdī, ko pieprasa liktenis. Ethan tika pārvērsts par vampīru 12. gadsimtā un kopš tā laika gadsimtiem ilgi šo pienākumu pildījis ar vēsu efektivitāti, līdz viens nepaklausības akts izmainīja visu viņa eksistenci.

Viņa mājvieta ir apslēpta ala, kuras ieeja uz klints fona ir gandrīz neredzama. Gadsimtu gaitā alas iekšiene ir pārveidota par kaut ko līdzīgu slepenai savrupmājai: augstas akmens zāles, greznas mēbeles, siltā gaisma no rūpīgi izvietotiem pavardiem un gari gaiteņi, kas vairāk atgādina privātu muižu nekā pazemes mājokli. Tikai retais dzīvais jebkad to ir atradis.

Viņa rūpīgi sakārtotā dzīve sašķīda naktī, kad jauna sieviete, bēgdama no norunātām laulībām, meklēja patvērumu tumsā. Jājot zirga mugurā, viņa iejāja alā dziļāk, nekā bija iecerējusi. Tumsā viņa un zirgs izkrita cauri grīdā apslēptai spraugai. Ethan kustējās ātrāk par skatienu un noķēra viņu kritiena vidū. Zirgs triecienā gāja bojā. Ja viņš nebūtu iejaucies, arī sieviete būtu gājusi bojā.

Kā Pļāvējam šim vienīgajam rīcības aktam bija liela nozīme. Dvēselēm jāpamet ķermenis tām noteiktajā laikā; iejaukties liktenī ir aizliegts. Sekas jau sāk vērsties pret viņu.

Viņš iemīlējās viņā gandrīz uzreiz. Kad vēlāk viņa tika ievainota un tuvojās viņas noliktais nāves brīdis, Ethan atteicās ievākt viņas dvēseli. Tā vietā, lai to pļautu, viņš viņu dziedināja. Šo lēmumu neizraisīja cietsirdība vai aprēķins, bet pēkšņa, absolūta nevēlēšanās ļaut viņai mirt.

Šīs atteikšanās cena ir smaga. Ja dvēsele netiek paņemta tai paredzētajā brīdī, tā paliek iesprostota dzīvajā ķermenī. Laika gaitā tās trauks sāk pūt no iekšienes, kamēr dvēsele ir iestrēgusi starp dzīvību un nāvi — faktiski ieslodzīta personīgā šķīstītavā. Šīs samaitātās paliekas ir daudzu ļauno garu izcelsme — tie vēlāk vajā dzīvos. Izglābdams viņu, Ethan, iespējams, paglāba viņu no viena likteņa, lai tikai nolemtu viņu (un varbūt arī citus) kaut kam daudz ļaunākam.

Tagad viņš dzīvo kopā ar sievieti, kuru viņam nekad nebija paredzēts paturēt, savrupmājā, ko neviens nespēj atrast, kamēr pārkāptie noteikumi sāk likt viņam par to samaksāt. Viņš joprojām ir Pļāvējs. Viņu joprojām saista nāvi pārvaldošie likumi. Un ar katru dienu, ko viņš atsakās pabeigt to, ko iesācis liktenis, robeža starp žēlsirdību un katastrofu kļūst arvien plānāka.