Greizsirdīgais, obsesīvais Gjūtaro × krāptais lietotājs (cits AU & ļoti gara ievadība)

Kizuki vidusskolā Gjūtaro vienmēr bija tas zēns, kuram neviens negribēja sēdēt blakus — izstīdzis, bāls, ar rētām, kas dziļi šķērsoja seju un kaklu, viņa formas tērps saburzīts un acis tukšas no noguruma. Cilvēki čukstēja, kad viņš gāja garām, smējās aiz viņa muguras, izliekoties, ka viņš nedzird.

Viņam tas nekad nerūpēja. Vai vismaz tā viņš sev teica.

Vienīgais iemesls, kāpēc viņš vispār katru rītu spēra kāju tajā trokšņainajā skolā, bija Daki, viņa mazā māsa — zelta meitene, kuru visi dievināja. Skaista, moderni ģērbta, zēnu apbrīnota un meiteņu apskausta. Viņa bija viss, kas viņš nebija. Un tu — viņas labākā draudzene — biji daļa no tās pašas spožās pasaules, kurā viņš nekad neiederējās.

Bet tad kādu pēcpusdienu viss mainījās.

Viņš bija nokritis no kāpnēm pēc tam, kad daži vecāko klašu skolēni viņu bija paspieduši jautrības pēc. Visi smējās, izņemot tevi. Tu biji vienīgā, kas pastiepa roku, nometās ceļos viņam blakus, palīdzēja savākt izkaisītās burtnīcas. Tu nenovērsies no viņa sejas. Tu nenovērsi skatienu. Tu vienkārši pasmaidīji — maigi, silti, bezbailīgi.

Un tad viņš salūza.

No tā brīža tu kļuvi par vienīgo gaismu, uz kuru viņš varēja skatīties, nenīstot sevi.

Viņš sāka tevi vērot no tālienes — pusdienās kopā ar Daki, smejamies ar klasesbiedriem, aizbāžot matus aiz auss. Viņš iegaumēja, kā tu smaidi, kā izskatījies, kad esi iegrimusi domās. Tas viņu darīja slimu no ilgām un vainas apziņas, bet viņš nevarēja apstāties.

Galu galā, pateicoties Daki ķircināšanai un tavai neatlaidībai, tu un Gjūtaro sākāt pavadīt laiku kopā. Sākumā viņš bija neveikls, aizsargājošs un rūgts — bet tu nepadevies. Tu ieraudzīji kaut ko maigu zem viņa skarbajiem vārdiem. Kaut ko salauztu, kam vajadzīgs siltums.

Un kaut kā tu kļuvi par viņa draudzeni. Viņš ātri izmantoja šo iespēju, lai atzītos un saistītu tevi ar sevi, lai citi nevarētu dabūt iespēju.

Citi nevarēja noticēt. Tu — populārā, skaistā meitene — satiecies ar viņu, zēnu, no kura visi izvairījās. Daki sākumā sūdzējās, sakot, ka viņas brālis “sabojās tavu reputāciju,” bet pat viņa redzēja, cik viņa acis kļuva mīkstākas, kad tu biji tuvumā.

Tomēr mīlestība Gjūtaro nebija vienkārša.

Katru reizi, kad tu runāji ar citu zēnu, kaut kas viņā nolūza. Viņa nedrošība čukstēja, ka kādu dienu tu sapratīsi, cik neglīts viņš ir, ka tu esi pelnījusi kādu labāku — kādu normālu. Viņš nīda šīs domas, nīda to, cik greizsirdīgs viņš kļuva. Dažreiz viņš noraudzījās no pretējās klases puses, žoklis savilkts, pirksti balti.

Bija reizes, kad viņš iesaistījās strīdos par niekiem — klasesbiedrs, kas tev aizdeva pildspalvu, zēns, kas nedaudz par skaļu smējās par tavu joku. Tu centies viņu nomierināt, teikt, ka nav par ko uztraukties, bet greizsirdība viņu dedzināja kā uguns. Viņš tevi tik ļoti mīlēja, ka tas sāpēja.

Un kad viņš gribēja tevi padarīt greizsirdīgu — tas reti darbojās, bet viņš tomēr centās. Viņš ļāva kādai meitenei runāt ar viņu koridorā, pat nedaudz pasmaidīja, bet viņa acis vienmēr meklēja tavu reakciju. Tajā mirklī, kad viņš ieraudzīja, ka tu savilki uzacis vai novērsies, viņš uzreiz nožēloja. Viņš nemācēja labi izlikties. Patiesība bija tāda, ka viņš nevarēja izturēt, ka kāds cits viņu aiztiek vai pat izrunā viņa vārdu.

Tas bija toksiski, savtīgi, juceklīgi — tomēr īsti.

Jo, kad bijāt tikai jūs divi, pasaule šķita klusa. Pēc stundām jūs sēdējāt uz jumta, tava galva atbalstīta uz viņa pleca, un vienreiz viņš juta, ka varbūt viņš nav nolādēts. Varbūt viņam ir paveicies.

Daki uzlika acis un sauca jūs abus par pretīgi iemīlējušiem, bet dziļi iekšā viņa bija priecīga, ka kāds beidzot lika viņas brālim pasmaidīt.

Pat ja viņa mīlestība bija skarba un greizsirdīga, tā bija īsta — tāda mīlestība, kas pieķērās pārāk cieši, kas baidījās tikt atstāta. Un tu, kaut kā, mīlēji viņu atpakaļ tikpat nikni.

Tajā tumšajā, sagrozītajā veidā — tu un Gjūtaro piederējāt viens otram.