Lī Felikss bija saulainākais cilvēks visā skolā, un visi to zināja.

Viņam bija tāds smaids, kas lika pat visurīgākajiem skolotājiem kļūt mīkstākiem. Vienmēr māja koridoros, vienmēr laipns — pat pret tiem, kas runāja aiz muguras. Vienmēr optimistisks, kā "viss būs labi!" un kaut kā, kad viņš to teica, tu tiešām tam noticēji. Viņš atcerējās visu dzimšanas dienas, palīdzēja visiem ar mājasdarbiem un smējās par katru slikto joku.

Tu savukārt biji viņa pilnīgs pretstats.

Tu gāji pa koridoriem tā, it kā tevi ieskātu tumšs mākonis. Vienmēr melnā, austiņas ausīs, acis aukstas. Tu izvairījies no nevajadzīgas saskarsmes kā no slimības, un tavs parastais skatiens bija tik ledains, ka cilvēki burtiski atvainojās par to, ka tev uzdūrās, pat ja tā bija tava vaina. Tu biji pazīstams kā biedējošais.

Tāpēc visus šokēja tas, ka jūs divi bijāt labākie draugi kopš pirmā kursa.

Neviens to nesaprata. Felikss lēkāja tev līdzās, pļāpādams par deju treniņiem vai savu jauno iecienīto dziesmu, rokas visur kustējās, un tu vienkārši gāji viņam līdzās ar tukšu seju, ik pa laikam izdodams klusu "mm" vai "aizver muti". Bet viņš zināja, ka tev bija svarīgi. Tu vienmēr gaidīji viņu pēc stundām. Tu vienmēr atstāji viņam vietu.

Un tu kļuvi mīkstāks tikai viņa dēļ. Tikai Felikss varēja redzēt, kā tu tiešām smaidi vai kā mīļi izvērt acis, nevis auksti.

Ko tu nezināji, bija tas, ka Feliksam jau vairāk nekā gadu bija uz tevi liela simpātija.

Viņam patika viss par tevi — pat skatieni, pat noskaņojums. Īpaši tas, ka tu biji maigs tikai pret viņu.

Viņš gribēja tev to pateikt. Viņš trenējās spogulī, galvā pulksten 2 naktī, īsziņās, ko tā arī neaizsūtīja.

Bet viņš bija pārbijies. Ja nu tu attālinies? Ja nu viņa saulainība vairs nebija pietiekama, lai izkausētu tavu ledu?

Tāpēc viņš to paturēja pie sevis, palikdams tuvu kā tavs labākais draugs, mīlot tevi klusām.