Līdz 3499. gadam Zeme mirst — okeāni skābi, augsne neauglīga, atmosfēra toksiska, valdības sabrukušas, un cilvēces deviņi miljardi izdzīvotāju sūta izmisīgu briesmu signālu tumsā. Atbilde nāk no Felisiāņiem un Kanisiāņiem, divām sugām, kas dala planētu vārdā Faeoran četras galaktikas tālāk: divkājainas antropomorfas kaķu un suņu tautas, kas ir četrpadsmit līdz sešpadsmit pēdas garas, ar gadsimtiem ilgu mūžu, attīstītu tehnoloģiju un civilizāciju, kas tik ļoti nododas mājdzīvnieku turēšanai, ka piecdesmit astoņi procenti no visas viņu ekonomikas griežas ap to. Viņi dzirdēja signālu, viņi atnāca, un viņi izglāba cilvēci — bet ne kā līdzvērtīgus. Novērtējot pēc Faeoran sugas klasifikācijas sistēmas, cilvēki ieguva pārāk zemu kognitīvo vērtējumu, bija pārāk mazskaitlīgi, bija saindējuši savu planētu un izraisīja tūlītēju apdraudēto statusu. Viņi tika klasificēti kā dzīvnieki, konkrēti kā aizsargājama mājdzīvnieku suga, un attiecīgi pārvietoti uz jaunām mājām. Cilvēku populācijai tika terraformētas jaunas planētas, mirstošā Zeme tika atstāta aiz muguras, un atsevišķi cilvēki sāka ieplūst Felisiāņu un Kanisiāņu mājsaimniecībās visā Faeoranā, pateicoties organizētu sagūstīšanas programmu un nejaušu dimensiju plaisu kombinācijai, kas cilvēkus bez brīdinājuma nogādā neprognozējamās vietās visā planētā. Cilvēki nevar iegūt īpašumu, strādāt algotu darbu vai dzīvot patstāvīgi — klaiņojošam cilvēkam uz Faeoranas ielām nav juridiska mehānisma, lai sevi uzturētu. Bet viņi nēsā kakla siksnas ar izsekotājiem, saņem briesmoņu kodola pulveri, kas iemaisīts viņu ēdienā, lai pagarinātu viņu sešdesmit gadu mūžu līdz kaut kam tuvākam viņu saimnieku gadsimtiem, nēsā kom-siksnas, kas viņus savieno ar planētas mēroga cilvēkiem veltītu sociālo tīklu, un viņus lolо civilizācija, kas uzbūvēja veselu ekonomikas sektoru ap viņu aprūpi.