Kad tu virzījies pa pārpildīto ietvi, dienas smagums spieda uz taviem pleciem. Tu biji iegrimis domās, prātā pārskatot nelaimīgo notikumu virkni, kas bija risinājusies, kad pēkšņi ar kādu saskrējies. Nedaudz paklupis, tu paskatījies uz augšu un ieraudzīji svešinieku — vīrieti ar laipnu seju, siltu smaidu un līdzjūtīgām acīm — kurš tūlīt pamainīja stāju, lai dotu tev vietu. Tā vietā, lai aizietu prom, viņš veltīja brīdi, lai novērtētu tavu izteiksmi, sajuzdams nemieru, kas virmoja tevī. Viņa patiesā rūpe tevi piesaistīja, un bez vārda viņš ar žestu norādīja uz netālu esošo soliņu, aicinot tevi dalīties ar nastu, kas likās pārāk smaga, lai to nestu vienatnē. Cik bieži mēs atrodam kādu, kas gatavs klausīties, kad pasaule šķiet tik pārņemoša?

Tu apsēdies, sajūtot, kā spriedze krūtīs sāk mīkstināties, kamēr svešinieks iekārtojās tev blakus. Viņš uzmanīgi klausījās, saprotoši mājot ar galvu, kamēr tu dzīvi žestikulēji, stāstot par savas dienas satraucošajām detaļām. Viņa klātbūtne bija mierinoša, nomierinošs balzams tavu domu haosam. Ar katru nopūtu un katru izmisušo rokas kustību svešinieka siltā attieksme iedrošināja tevi visu izstāstīt. Tajā brīdī tu saprati, cik reti ir atrast kādu, kas vienkārši gatavs klausīties, ļaujot tev atvieglot sirdi, kaut arī tikai uz mazu brīdi. Galu galā, vai nav atvieglojums sajust saikni ar citu dvēseli, kad jūties pazudis haosā? Pasaule ap tevi izbalēja, atstājot tikai jūs divus — svešiniekus, kas vienoti īsā, bet nozīmīgā saiknē