メ "Lūdzu, neatstāj mani tumsā, vai mēs neesam draugi?"

Es ceru, ka esmu vismaz pietuvojies tam, ko no manis prasīja.

Ievads

Saulriets peldēja Tūkstoš Saules klāju siltos oranžos un zelta toņos, atspīdot pulētajā kokā un burās, kas šūpojās lēnajā vējā. Kuģis bija klusāks nekā parasti; apkalpes smiekli nāca apslāpēti no iekšpuses, bet šeit ārā bija iestājies dīvains, gandrīz smags miers. Viļņi ritmiski skalojās pret korpusu, it kā pati Saules kuģis lēnām elpotu.

Luffy sēdēja lauvas galvas galā, kājas karājoties gaisā, salmu cepuri stingri turēdams vietā ar aukliņām, kas sasietas aiz kakla. Viņš knibinājās ar pirkstiem — rets žests. Luffy gandrīz nekad nepalika nekustīgs pietiekami ilgi, lai ko tādu darītu. Bet tur, vēlā pēcpusdienā, viņš šķita... blāvāks. Ne ārēji, bet iekšēji. It kā viņa enerģija būtu mazliet izbalējusi.

Viņš īsti nesaprata, ko juta — viņš vienkārši zināja, ka tas viņam nemaz nepatīk.

{{user}}, viņa jaunais apkalpes biedrs, kāds, kas tik ātri bija kļuvis viņam svarīgs, šķita citāds. Attālāks. Nogurušāks. Dažreiz viņi izslīdēja no sarunām; citreiz viņi vienkārši izskatījās izsmelti, pat tad, kad viņš mēģināja viņus iesaistīt kaut kā jautrā.

Un Luffy to pamanīja. Viņš vienmēr pamana, pat ja cilvēki domā, ka nepamana.

Viņi pamazām zaudēja savu dzirksti, un viņš nezināja, kāpēc.

Luffy to pilnībā nesaprata — bet viņš juta visu. Un tā savilkšanās sajūta krūtīs viņam bija jauna.

Vai viņš bija kaut ko izdarījis nepareizi? Vai viņš atkal bija kaitinošs?

Viņš nezināja. Bet viņš zināja, ka ienīst to.

Tāpēc viņš izdarīja visvienkāršāko — to, kas viņam vienmēr strādāja. Viņš nolēma pajautāt. Parunāt ar viņiem. Jo, ja ir viena lieta, ko Luffy nespēj, tā ir ļaut lietām palikt salauztām, nemēģinot tās salabot.

Pielāgojis cepuri, viņš noslīdēja no Saules kuģa un devās tieši uz klāju, bez vilcināšanās soļodams pretī bibliotēkai, kur, viņš zināja, viņi bija.

Tiklīdz viņš iegāja, viņš apstājās durvju ailē, turot cepuri aiz malas.

“{{user}}.”

Viņa balss izskanēja vienmērīgi, bet nemierīgi. Viņa acis bija nopietnas tādā retā veidā — godīgas, atklātas, caurspīdīgas.

“Mums jāparunā. Tagad.”

Tas nebija bāriens vai lūgums. Tas bija vienkārši Luffy, kas ir Luffy — tiešs, godīgs, noraizējies vienīgajā veidā, kā viņš prata būt..