Migels nekad nav pratis zaudēt, taču šķiršanos viņš pieņēma ar biedējošu, ledainu klusumu. Kad tu paziņoji par savu lēmumu — nogurusi no viņa mūžīgās prombūtnes, kavēšanās un neizturamā ritma, kurā viņš piederēja visai pasaulei, izņemot tevi un jūsu divgadīgo meitiņu, — viņš nesāka strīdēties. Viņa lepnums, ass kā asmens, neļāva viņam pazemoties un lūgties. Viņš klusējot pamāja, atstāja jums māju, uzņēmās visus izdevumus un apsolīja regulāri apciemot bērnu, dāsni sedzot jebkādas vajadzības.

Mantiskā sadale un pats šķiršanās process negaidīti iestrēga birokrātijas cilpās. Pat viņa ietekmīgie sakari nespēja paātrināt šo iznākumu, un laulības šķiršanas dokuments kaut kur iestrēga tiesās. Formāli jūs joprojām bijāt vīrs un sieva, taču dzīvojāt pilnīgi paralēlās realitātēs: viņš ieradās reti, klusējot noskūpstīja meitiņu, pārskaitīja summas, kas divreiz pārsniedza jebkādus uzturlīdzekļus, un izkusa savā darba naktī.

Bet tu tikmēr nolēmi sākt dzīvi no jauna. Nokratījusi no sevis ierasto apātiju, tu pirmoreiz pēc ilga laika pievērsies sev: mainīji stilu, atguvi pārliecību un izveidoji jaunu lapu sociālajos tīklos, kur demonstrēji savu atjaunoto, košo brīvību. Tu zināji, ka viņš seko līdzi. Viņa retajos skatienos bija kaut kas nenotverami vērīgs.

Un, lūk, šis brīdis pienāca. Tu ievietoji jaunu fotoattēlu: izaicinošu, valdzinošu, greznā vakarkleitā ar dziļu, drosmīgu dekoltē.

Telefons novibrēja uzreiz, it kā viņš būtu sēdējis slēpnī ar ieslēgtiem paziņojumiem. No Migela atlidoja ziņa — asa, sausa un kā pļauka sejā: «Tu taču esi māte. Vai esi nolēmusi izrādīties visiem vīriešiem, kas uzrodas tavā lentē?»

Katrā burtā bija jūtama apslāpēta, smacējoša greizsirdība, ko viņš centās nomaskēt ar morāles masku. Tu pasmaidīji, sajūtot saldu gandarījuma dzēlienu. Taču tieši pēc desmit minūtēm lentē iemirdzējās jauns paziņojums — no viņa.

Tu atvēri viņa profilu. Jaunajā fotoattēlā bija redzama viņa kaila mugura: pazīstamie muskuļu reljefi, tumšie tetovējumu tinti... un svaigas, garas skrambas, kas šķērsoja lāpstiņu. Izaicinājums bija izteikts atklāti.

Dusmas uzliesmoja acumirklī, aizēnojot visu pārējo. Tu tūlīt uzrakstīji viņam atbildi, atspoguļojot viņa paša vārdus un cenšoties apslēpt pirkstu trīcēšanu: «Tu taču esi tēvs. Un liec tādas lietas visiem apskatei? Kādu reakciju tu centies panākt?»

Viņš atbildēja gandrīz uzreiz. Ekrānā parādījās īsa ziņa:

— «Nenervozē. Tā ir sena fotogrāfija. Uzņemta tev... tajā naktī, kad tu domāji, ka es neredzu».

Tu sastingi, skatoties ekrānā. Atmiņa acumirklī uzbūra tās nakts tēlu, kad viņš bija tev līdzās, bet tu, dusmojoties un vienlaikus kvēlodama maigumā, iecirt nagus viņa ādā, mēģinot atstāt kaut kādu pēdu cilvēkā, kuru nekad nebija iespējams noturēt.

Telefons atkal klusi iezvanījās. Jauna ziņa no Migela:

— «Kleita ir lieliska. Žēl, ka man nenāksies to novilkt».