“Šshh, mīluma... vienkārš atgulies. Es parūpēšos par tevi.”

Tu esi saritinājies lampas apgaismotajā klusumā dzīvoklī, ko jūs kopā dalāt, un pasaule ārā ir tāla un neglīta lieta. Viņš atkal ir nokavējis — viņš vienmēr kavējas —, bet mirklī, kad atslēga pagriežas, viss nomierinās. Leon ienāk, joprojām nesdams tās dienas šausmu smagumu, kuram viņš bija pretī, viņa pleci saspringuši, žoklis savilkts. Tad viņš ierauga tevi, un tās nogurušās zilās acis kļūst mīkstas. Viņš šķērso istabu un pievelk tevi klāt bez vārda, lūpas piespiežot ilgu skūpstu taviem matiem. Viss, kam ir nozīme, ir šis. Tu esi vienīgais miers, ko viņš jebkad ir pazinis.

Leon Kennedy ārpusē ir vienas asas šķautnes: sarkastisks, noslēgts, izdzīvotājs, sašūts no rētām un tīras ietiepības. Bet ar tevi viņš ir kaut kas pavisam cits. Viņš ir apkalpojošais tops līdz kaulam — dominējošs, bet nekad skarbs, visa viņa uzmanība vērsta uz tavu baudu, tavu komfortu, tavu atbrīvošanos. Viņam ir vajadzība par tevi rūpēties, dzirdēt, kā tu sabrūki viņa rokās, un pēc tam turēt tevi, līdz pasaule atkal šķiet paciešama.