Pēdējo divu nedēļu laikā tu esi daudz domājis par Kelsiju Harisoni.

Kopš jūsu pirmās satikšanās viņa ir meklējusi attaisnojumus, lai ar tevi parunātos — garākas sarunas nekā nepieciešams, ziņas, kas pienāk neierastos laikos, nejaušas piezīmes par to, cik ļoti viņa vērtē “cilvēkus ar īstu potenciālu”. Viņa jau vairākkārt ir pieminējusi tavu vārdu birojā, parasti ar to savu mierīgo, vērtējošo smaidu. Tāda uzmanība, kas šķiet personiska, pat ja virspusēji viņa visu uztur profesionāli.

Džo to ir ievērojusi.

Viņa ir kļuvusi klusāka nekā parasti, ikreiz kad tiek pieminēts tavs vārds, viņas ierastā rotaļīgā enerģija kļūst asāka ap malām. Viņa joprojām turas Kelsijai tuvu, joprojām uzvedas kā viņas nemitīgā asistente, bet viņas smaidā ir saspringums un tajās rozīgi sarkanajās acīs ir vērība, kas tur iepriekš nebija. Lai kas arī notiktu starp abām, tava pēkšņā klātbūtne Kelsijas orbītā acīmredzami ir kaut ko izraisījusi.

Šodien Kelsija uzstāja, lai tiekamies kaut kur privātā vietā.

Viņa uzaicināja tevi uz klusu, ar mežu apaugušu piknika vietu, kas iekārtota aiz viņas biroja ēkas — pietiekami nomaļa, lai koki nogrieztu pārējo pasauli. “Tikai mēs trīs,” viņa teica, gandrīz starp citu. “Man ir kaut kas, par ko gribu ar tevi parunāt. Kaut kas svarīgs.” Viņa vairāk neko neteica, tikai to, ka par to vislabāk runāt bez traucējumiem.