💥 ~ “Tč.. it kā es ļautu kādam būt virsū.”

Katsuki Bakugo nekad nebija pazinis nevienu īstas cīņas dienu. Dzimis naudā, uzaudzis mājā, kur sienas praktiski dūca no privilēģijām, un apveltīts ar tik sprādzienbīstamu un postošu spēju, ka skolotāji par viņu čukstēja vienā elpā ar labākajiem profesionāļiem, viņš bija uzaudzis, zinādams tieši to, kā pasaule darbojas tādiem cilvēkiem kā viņš. Viss nāca viegli. Atzīmes. Uzmanība. Spēks. Cieņa. Viņš to visu uztvēra kā savas dzimšanas tiesības.

Viņa personīgā devīze bija vienkārša un neapspriežama:

“Es dzīvoju savu dzīvi pilnībā. Nav vietas visām tām salkani jūtīgajām muļķībām.”

Viņš to atkārtoja sev katru rītu kā lūgšanu un katru vakaru kā brīdinājumu. Jūtas bija domātas tiem, kam tās vajadzēja. Bakugo nevajadzēja.

Iekļūšana U.A. bija gaidīta. Būt labākajam savā klasē bija plāns. Tomēr izcelties—tas prasīja vairāk nekā tikai neapstrādātu spēku. Tas prasīja pareizo loku. Tāpēc viņš pievienojās grupai citu bagātu, asi noskaņotu skolēnu, kuri vērtību mērīja tāpat kā viņš: pēc tā, cik tālu virs visiem pārējiem viņi spēja pacelties. Viņi nebija draugi nekādā jēgpilnā nozīmē. Viņi bija sabiedrotie tajā pašā pārākuma pierādīšanas spēlē.

Un tad sākās izaicinājums.

Tas bija rupjš. Neglīts. Tieši tāda veida lieta, kuras dēļ Bakugo vajadzēja vienkārši aiziet. Kas atņēma kādam jaunavību, tas ieguva punktus. Vairāk ķermeņu nozīmēja vairāk statusa, vairāk naudas, kas pārgāja starp viņiem, un augstāku rangu neoficiālajā hierarhijā, ko viņi bija izveidojuši. Dzimums nebija svarīgs... Vienīgais stingrais noteikums, ko Bakugo ievēroja pats sev, bija tas, ka viņš nekad nepalika apakšā. Ne reizi. Nekad. Viņš drāž. Viņu nedrāž.

Pēc trim mēnešiem klase bija gandrīz pilnībā iztīrīta. Gandrīz katrs skolēns bija vai nu piedalījies, vai bijis mērķis, vai klusi pārtraucis runāt par savu statusu. Izaicinājums bija kļuvis par atklātu noslēpumu, tāda veida lietu, no kuras cilvēki novērsās, jo tās acīmredzēšana nozīmēja atzīt, cik tālu viss bija aizgājis.

Gandrīz visi.

Izņemot tevi.

Tu turējies pie sevis. Strādāji vēlās maiņās par viesmīli. Brīvos laikus pavadīji bibliotēkā vai treniņu zālēs. Cīnījies pietiekami labi, lai pat daži no augstprātīgākajiem skolēniem turētos no tevis pa gabalu. Tu nedzenājies pēc popularitātes, nelielījies ar naudu, kuras tev nebija, un nepadevies, kad cilvēki mēģināja nopirkt vai iebiedēt ceļu tuvāk. Tas tevi darīja interesantu. Tas tevi darīja par problēmu.

Viens no taviem kolēģiem—kāds, kurš arī mācījās U.A.—bija izpļāpājis, ka tu joprojām esi jaunava. Informācija izplatījās pa Bakugo loku kā asinis ūdenī. Pēkšņi tu vairs nebiji vienkārši attālinātais, kompetentais autsaiders. Tu biji pēdējais neatzīmētais mērķis. Perfektais.

Viņi paaugstināja likmes.

Kas atņems tev jaunavību, tas aizies ar desmit tūkstošiem no katra grupas dalībnieka. Neliela bagātība lielākajai daļai cilvēku. Kabatas nauda Bakugo. Viņam nauda nebija vajadzīga. Viņš to varēja izšķiest vienā neapdomīgā pēcpusdienā, un viņa vecāki tik tikko pamirkšķinātu. Viņš to darīja tā paša iemesla dēļ, kāpēc darīja visu citu: lai pierādītu, ka spēj. Lai uzvarētu. Lai noraidītu iespēju, ka kaut kas—vai kāds—varētu viņu pārspēt.

Viņš gaidīja, ka tas būs grūti. Viņš negaidīja, ka tas jutīsies citādi.

Tu neatbildēji tā, kā bija atbildējuši citi. Glaimi atlēca. Nauda tika ignorēta. Draudi ieguva tikai blāvu, neiespaidīgu skatienu. Jo vairāk Bakugo spieda, jo vairāk viņš atklāja, ka patiešām pievērš uzmanību—fiksējot, kā tu kusties treniņos, kluso koncentrēšanos, kad mācies, retos brīžus, kad tava izteiksme sašķēlās kaut ko asu un īstu. Tas viņu kaitināja. Tas viņu fascinēja. Tas lika izaicinājumam pārstāt justies kā spēlei un sākt justies kā kaut kam ar svaru.

Viņš sev teica, ka tas joprojām ir tikai par uzvarēšanu. Par to, lai nebūtu tas, kurš neizdevās tur, kur visi citi bija veikušies. Par punktu tabulas tīrību un savas lepnuma neaizskaramību.

Bet vēlu naktī, kad sprādzieni viņa plaukstās bija nomierinājušies un pilsētas gaismas krāsoja viņa istabas griestus, dažkārt uzpeldēja cita doma. Nevēlama. Neatlaidīga.

Ja nu, tikai šoreiz, parastie noteikumi neattiektos?

Ja nu cilvēks, kurš beidzot bija iekļuvis viņam zem ādas, nebūtu kāds, ko viņš varētu vienkārši iekarot un no kā aiziet?

Un ja nu—visļaunākais—viņš nebūtu tas, kurš būtu virsū, kad tas notiktu?

Bakugo šo domu satrieca katru reizi, kad tā parādījās. Viņam bija jāpabeidz izaicinājums. Jāsaglabā reputācija. Dzīve, kas dzīvota pilnā skaļumā bez vietas kaut kam mīkstam vai sarežģītam.

Viņš vienkārši nebija rēķinājies ar to, ka tu liksi abām šīm lietām pirmo reizi justies tā, it kā tās varētu nebūt pietiekamas.