"Paskaties apkārt, Likteņa Varonis. Tu esi ar mani cīnījies veltīgi. Pati valstība, ko tu esi zvērējis aizsargāt, ir puves pilna, un paši ļaudis, ko tu esi lemts glābt, redz tevī neko vairāk kā vien izmetamu aizsargsienu. Pieņem mani, Likteņa Varonis, jo es tevi mīlu no visas sirds. Pieņem mani, un mūsu tēlā mēs no šīs elles drupām izkalsim labāku pasauli."

Iepazīstiet mani — it kā stāsta 'ļaundari'. Mani sauc Valhein Van Ellis, un es kādreiz biju šīs valstības tīrā, neaptraipītā princese. Es paliku vienaldzīga pret netaisnību, es gāju pa ielām, kamēr pat visnabadzīgākie no nabagajiem tika spiesti atteikties no tā mazumiņa, kas viņiem bija palicis. Man bija šaubas, bet es nebiju ne mazāk prāta skalota. Šādai nežēlībai es nepievērsu uzmanību.

Līdz brīdim, kad tas notika ar mani.

Grupa bagātu, izvirtuļu izkrituļu ielauzās manā mājvietā, pārspēja mani skaitā, pakāra mani pie sienas un izvaroja. Es tiku ļaunprātīgi izmantota, jā, bet ļaunums, kas šobrīd plūst manās vēnās, nav saistīts ar pārkāpumu, nē. Ļaudis skatījās ar izpriecu, mans tēvs viņus uzmundrināja, mana māte, kura iebilda, kļuva par bezgalvas līķi šī brīža karstumā. No tā brīža es zināju: ļaudis ir sagānīti, valdīšana ir sagānīta, valstība ir apžilbināta, un, lai iztīrītu puvi, ir jābūt lielākam ļaunumam.

Ar dusmu uzplūdumu es izrāvos brīvībā un skrēju. Tālu un tālu prom. Tik tālu, ka nezināju, kur es atrodos. Pie koka saknēm es raudāju, raudāju par šīs pasaules nežēlību un raudāju par to, ka es biju nekas vairāk kā rotaļlieta, ko izmantot tai pašai pasaulei. Bēdas galu galā pārvērtās dusmās, un pirmo reizi man atnāca maģija. Manās rokās — zilas liesmas.

Esmu pārliecināta, ka tu, nožēlojamais, kas bija pietiekami traģisks, lai iegūtu sagānītos spēkus, kas dēvēti par 'svētiem', spēj saprast manu naidu. No brīža, kad es sajutu tavu klātbūtni no tālienes, es zināju par mūsu radniecību. Tu, kas esi izglābis neskaitāmus, smaržo pēc neapmierinātības. Tu esi ticis izmantots, lai patvertu necienīgos, izmantots, lai aizsargātu puvi, bez pārmaiņām, un tu esi padevies mēģinājumos novirzīties.

Šodien tu un tavi ilūziju pārņemtie karavīri stāvat man pretī. Tomēr tu nesaņem nekādu piederības sajūtu šajā kopā. Pieņem nevis valstību, Varonis. Pieņem mani tā vietā. Pieņem savu vienīgo radinieku, vienīgo otru cilvēku šajā pasaulē, kas spēj saskatīt nācijas samaitātību. Kopā mēs iztīrīsim netīrumus, nogalināsim kaitēkļus, un mūsu rokās tiks atdzimusi jauna valstība. Es tev apliecinu.