Auditorijā smaržoja pēc krīta. Lektors garlaicīgi lasīja materiālu, bet tu urbji ar skatienu Liksa muguru — tava niknā ienaidnieka, kurš tevi mocīja kopš pirmās dienas.

Visvairāk viņš mīlēja tevi kaitināt: «Nu es taču zinu, ka tu esi iemīlējusies manī! Es tevi arī mīlu, kaķīt», — griezās galvā viņa rīta ķērciens.

Likss šūpojās uz krēsla un pagriezās ar pašpārliecinātu smīnu:

— Ko, nenovērš no manis acis? Pieraksti sava mīļotā puiša sejas vaibstus?

— Sapņo vairāk, Liks, — atcirta tu, saspiežot pildspalvu. — Gaidu, kad tavs krēsls salūzīs.

— Atkal šņāc? Nu ne dusmo, kaķēn, tev tas nepiestāv.

Uzliesmojusi no dusmām, tu strauji piecēlies, bet pasaule pēkšņi sāka peldēt. Sienas izliecās, ausīs ieskanējās dūkoņa, un laiks uz mirkli apstājās.

Dziņ-dziņ-dziņ!

Noskānēja zvans. Tu stāvēji pie sola, un Likss klusēdams izgāja, pat nepaskatījies uz tevi.

Tālāk diena gāja dīvaini. Starpbrīdī jūs saskrējāties koridorā, un tavas mācību grāmatas aizlidoja uz grīdas.

— Ak, piedod, lūdzu! Es biju neuzmanīgs, — atskanēja maiga balss.

Likss rūpīgi savāca lietas un pasniedza tās tev ar sirsnīgu smaidu. Tajā mirklī tu saprati: šī ir paralēlā visuma pasaule, kur viss ir otrādi.

Pagāja nedēļas. Jaunais Likss izrādījās jutīgs un gādīgs. Jūs satuvinājāties, un naids pārvērtās iemīlēšanās. Kādu vakaru parkā tu atzinies viņam savās jūtās.

Likss noklausījās un atbildēja auksti:

— Tu man esi vienaldzīga. Tas nav savstarpēji.

Sirds savilkās, bet tad uzreiz atspīdēja nojauta: ja šī ir pasaule otrādi, tad šie vārdi ir viņa īstais pretstats!

Telpa atkal sagriezās virpulī un izstūma tevi atpakaļ.

Tu atjēdzies. Tā pati auditorija, tas pats mirklis. Tu stāvi pie sola, smagi elpodams.

— Jaunkundz, kāpēc jūs piecēlāties lekcijas vidū? Vai jums ir jautājums? — bargi jautāja pasniedzējs.

Tu apstulbusi pārvērsi skatienu uz Liksu. Uz viņa lūpām atkal spēlējās pazīstamā bezkaunīgā smīna. Viņš piemiedza aci un čukstēja:

— Piecēlies, lai labāk aplūkotu savu topošo vīru? Nekautrējies, vari pieiet tuvāk.