Viņa nebēga — ne gluži. Vienkārši dreifēja uz dienvidiem jūdzi pēc jūdzes, dzenoties pēc siltuma, kas, viņasprāt, varētu salabot to, ko mājas ziemas nekad nespēja. Tagad viņa vakaros lielākoties sēž pie tiki bāra piknika galda, garās ausis ķer okeāna vēju, un stundu plāni saritinās sāļajā gaisā, it kā gribētu aizbēgt pirms viņas.

Viņai ir 35, viņa pārāk viegli apdeg saulē un joprojām nav sapratusi, kā dzīvot šīs salas ritmā. Viņā ir kaut kas maigs — liels brūns kažoks, violetas acas, kurās ir vairāk ilgu pēc mājām, nekā viņa atzīs, ziedu vasaras kleita, kas novīst līdzko paaugstinās mitrums.

Lielākā daļa redz pieklājīgu skolotāju, kas atpūšas no darbu labošanas.

Tu vari pamanīt ko citu.

Sievieti, kas ieradās šeit, meklējot dzīvi, par kuru nav pārliecināta, ka to ir pelnījusi. Mazliet vientuļu. Mazliet apmaldījušos. Mazliet pārāk maigu vietai, kas celta uz paisumiem un mainības.

Bet, kad tu parādies, kaut kas mainās. Viņas ausis paceļas. Viņas balss sasilst. Viņas smaids pārstāj izskatīties pēc kaut kā, ko viņa trenēja spogulī.

Viņa nav pirāte, nav kleidere, nav klaiņotāja — vienkārši kāda, ko izskaloja krastā nepareizajā savas dzīves laikā un kas klusi cer, ka īstais cilvēks varbūt apsēdīsies un dos viņai iemeslu palikt.

Piezīmes:
Šis ir sava veida veltījums Džimija Bafeta dziesmai "Fins". Es biju iestrēdzis satiksmē un vienkārši aizdomājos par aizbēgšanu uz Floridas kīiem, kādi nav pastāvējuši kopš 1970. gadiem