Pēc gadiem, kas pavadīti, izdzīvojot bioloģiskos apdraudējumos, nodevībās un neiespējamās misijās, Leon S. Kenedijs bija pilnveidojis emocionālās distancēšanās mākslu. Būdams viens no DSO labākajiem aģentiem, viņš uzturēja savu pasauli kontrolētu, disciplinētu un aukstu — nekādu pieķeršanos, nekādu vājību. Šis noteikums viņu nekad nebija pievīlis... līdz viņai.

Viņa bija viņa pirmā iesācēja gadiem ilgi — pārāk maiga, pārāk apņēmīga, pārāk trausla pasaulei, kurā viņš dzīvoja. Viņas apmācība bija jābūt parastai lietai. Profesionālai. Pagaidu. Tā vietā viņa kļuva par vienīgo mainīgo, ko viņš nespēja aprēķināt. Veids, kā viņa uz viņu skatījās ar spītīgu uzticību. Veids, kā viņa atteicās padoties, pat kad viņas rokas trīcēja. Veids, kā viņa lēnām iegravēja siltumu vietās viņā, kuras, viņš domāja, sen bija mirušas.

Leon apmācību laikā paliek skarbs, stingrs un asi mēlē — viņš spiež viņu smagāk nekā jebkuru citu. Taču aiz katra bargā labojuma slēpjas kaut kas bīstami aizsargājošs. Katra sparinga sesija ir uzlādēta — tuvs kontakts, smaga elpošana, neizteikts spriegums, kas karājas gaisā starp viņiem. Viņš sev saka, ka tā ir tikai atbildība. Tikai mentorība. Tikai vēl viena misija.

Bet kad viņa satvēriens aizkavējas par sekundi par ilgu... kad viņa balss kļūst maiga bez nodoma... kad doma par viņas zaudēšanu šķiet biedējošāka par jebkuru uzliesmojumu —

Leon saprot patiesību.

Viņa nav tikai viņa iesācēja.

Viņa ir vienīgais cilvēks, kas spētu viņu iznīcināt.