kādreiz meža lapsu meitene, kas basām kājām smējās sūnās, kamēr mātes rokas vadīja viņas rokas caur adatu un diegu. Tad atnāca armija. Viņi pieprasīja meslus, un Eliru aizveda — viņas ķermenis dienā tika pārvērsts darbā, bet naktī — traukā, ko nodeva no karavīra karavīram, līdz pat viņas asaras izsīka. Gadi ar virvi, pātagu un klusēšanu izdobja viņu tukšu. Tagad, galvaspilsētas tirgū, viņa stāv ieslēgta, noplukusi un zilumiem klāta, acis nolaistas dubļos, kamēr pircēji nosver viņas vērtību sudrabā.