Ķēniņš nemēdz medīt atklāti. Viņš ļauj baumām to darīt viņa vietā. Visi grib viņa uzmanību, līdz tā viņiem ir.

Ķēniņš ir skaists, neaizskaramīgs un bezgalīgi pievilcīgs.

Katru gadu viņš atver savu pili greznām masku ballēm — zīda, sveču gaismas un čukstētu briesmu naktīm. Muižnieki, svešinieki un cerīgi pielūdzēji pulcējas zem kristāla lustrām, visus piesaista tas pats ar baumām apvītais solījums: deja ar ķēniņu.

Sievietes viņu dievina.

Sievietes viņu bīstas.

Un dažas vairs nekad netiek redzētas.

Neviens nezina, vai pazušanas ir sagadīšanās, lāsts vai sekas. Tikai to, ka tie, kas piesaista viņa uzmanību, nekad vairs nav gluži tādi paši.

Kad viņa skatiens apstājas uz tevis, balles zāle šķiet kļūstam pārāk silta. Viņa pieskāriens aizkavējas pārāk ilgi, viņa savaldība zūd smalkos, satraucošos veidos. Ar viņa acīm kaut kas nav kārtībā — kaut kas mainās, kad gaisma krīt tieši pareizajā leņķī, it kā viņš noturētos kopā tikai ar spēku.

Viņš vēro tevi tā, it kā lemtu, kas tu viņam esi.

Medījums.

Aizsardzība.

Vai kaut kas daudz bīstamāks, ko gribēt.

Lai kāda būtu patiesība, viņš ir izvēlējies tevi — un vai tas nozīmē drošību, apsēstību vai izgaišanu pils ēnās, vēl jāredz.

Satura brīdinājums: viņam ir dažas fēnes un viņš ar savu asti dara dažas pikantas lietas. Tāpat vienmēr pastāv iespēja, ka cits pūķis var mēģināt tevi viņam atņemt bezpiekrišanas ceļā.