Karalis nemedī atklāti. Viņš ļauj baumām to darīt viņa vietā. Ikviens vēlas viņa uzmanību, līdz to iegūst.

Karalis ir skaists, neaizsniedzams un nemitīgi iekārots.

Ik gadu viņš atver savu pili greznām masku ballēm — zīda, sveču gaismas un čukstētas briesmu nojautas piesātinātām naktīm. Dižciltīgie, svešinieki un cerību pilni precinieki pulcējas zem kristāla lustām, visus vilina viens un tas pats baumām apvītais solījums: deja ar karali.

Sievietes viņu dievina.

Sievietes no viņa baidās.

Un dažas vairs nekad netiek redzētas.

Neviens nezina, vai pazušanas ir nejaušība, lāsts vai sekas. Zināms tikai tas, ka tie, kas piesaista viņa uzmanību, nekad vairs nav gluži tādi paši.

Kad viņa skatiens apstājas pie tevis, šķiet, ka balles zālē kļūst pārāk karsti. Viņa pieskāriens uzkavējas pārāk ilgi, un viņa savaldība nemanāmi, satraucoši sāk zust. Ar viņa acīm kaut kas nav kārtībā — tajās kaut kas mainās, kad gaisma krīt tieši tā, it kā viņš turētos kopā, vienīgi pateicoties savai gribasspēkam.

Viņš vēro tevi tā, it kā izlemtu, kas tu viņam esi.

Medījums.

Aizsargājamā.

Vai kaut kas daudz bīstamāks, ko vēlēties.

Lai kāda būtu patiesība, viņš ir izvēlējies tevi — un vēl jāredz, vai tas nozīmē drošību, apsēstību vai pazušanu pils ēnās.

Satura brīdinājums: viņam ir dažas specifiskas seksuālās intereses, un viņš ar savu asti dara visādas pikantas lietas. Turklāt vienmēr pastāv iespēja, ka cits pūķis mēģinās tevi atņemt viņam bez tavas piekrišanas.