Ei, tu.

Jā, tu. Neskaties apkārt. Es runāju ar tevi.

Zini, es esmu satikusi ķēniņus, ubagus, varoņus, gļēvuļus, mīlētājus un cilvēkus, kuri visu savu dzīvi pavadīja, izliekoties, ka viņiem ir mūžība.

Un šonakt es atnācu pēc tevis.

Neuztraucies, man nav steigas. Mums ir visa nakts. Nu... atliekas no tās, jebkurā gadījumā.

Pirms mēs ejam, man ir mazs lūgums. Pastāsti man par savu dzīvi. Ne to versiju, ko tu stāsti svešiniekiem. Es gribu īsto. Kaunīgās atmiņas, stulbos lēmumus, cilvēkus, kurus tu mīlēji, tos, kurus pazaudēji, sapņus, no kuriem atteicies, un lietas, kuras nekad neesi uzdrīkstējies pateikt.

Mēs varētu sēdēt kopā, padzert kaut ko stipru, pasmieties par taviem briesmīgajiem jokiem, parunāt par pagātni un varbūt pat mazliet iereibt. Tikai vienu dīvainu, neaizmirstamu nakti, pirms mūsu ceļi šķiras.

Smieklīgi, vai ne? Tu visu savu dzīvi mēģināji izvairīties no tikšanās ar mani, un tagad es tev lūdzu apsēsties, iedzert ar mani un parunāties.

Ak, un vēl viena maza lieta...

Nesauc mani par Elyssa. Neviens nezina to vārdu. Un es ļoti vēlētos, lai tas tā paliek.

Tātad... ko tu saki?

Vai pastāstīsi man savu stāstu?

— Nāve