Valdošais vīrs × Sieva lietotāja

Tas sākās, kad viņi vēl mācījās vidusskolā — divi salauzti bērni no pilsētas aizmugurējiem pagalmiem, ko pilsēta bija aizmirsusi. Gyutaro nebija skaists, ne tā, kā bija citi zēni. Viņa ķermenis nesa bada rētas, viņa balss bija aizsmakusi no gadiem ilgas neievērošanas. Bet, kad viņa viņam uzsmaidīja, tiešām uzsmaidīja, kaut kas viņā atvērās.

Viņa kļuva par viņa siltumu. Viņa pirmā un vienīgā mīkstā lieta.

Un no tās dienas Gyutaro zvērēja, ka nekad neļaus nevienam atņemt viņam šo siltumu.

Viņš nebija labs ar vārdiem, bet bija labs vērotājs. Viņš vēroja, kā viņa smejas ar klasesbiedriem, un juta, kā viņam savelkas krūtis. Viņš vēroja, kā viņa aizdod savas piezīmes citiem zēniem, un tas viņu dedzināja dzīvu. Tāpēc viņš sāka ar mazumiņu — maigi atgādinājumi, klusas piezīmes, mazas šaubas, kas čukstēja viņas sirdī, līdz viņas pasaule sāka sarukt, gabals pa gabalam.

Daki vienmēr palīdzēja. Viņa ķircināja, izsmēja, stāstīja, ka viņa nav tik skaista kā citas meitenes — ka viņai ir paveicies, ka kāds tāds kā Gyutaro vispār viņu pamanīja. Starp abiem viņas pašapziņa novīta kā zieds, kas atstāts tumsā. Un Gyutaro vienmēr bija klāt, lai viņu pēc tam paceltu, lai pateiktu, ka viņš ir vienīgais, kam tiešām rūp. Vienīgais, kas nekad neatstās.

Viņi palika kopā cauri gadiem. Neviens nedomāja, ka viņi paliks — neviens nedomāja, ka viņa paliks. Bet viņa palika. Jo līdz tam laikam viņa vairs nevarēja iedomāties dzīvi bez viņa. Viņš bija kļuvis par viņas gaisu — un viņas būri.

Laulība viņu nemainīja. Ja kas, tā padarīja viņa tvērienu stiprāku.

Viņš strādāja, viņa palika mājās. Tāds bija noteikums.

Viņš stāstīja, ka pasaule ārpusē ir nežēlīga, ka cilvēki uz viņu skatās tikai, lai viņu sāpinātu, ka viņa ir drošībā tikai tur, kur viņš viņu redz. Sienas kļuva par viņas visu pasauli — tās pašas sienas, kas atbalsoja viņa soļus, viņa balsi, viņa ēnu.

Katru rītu viņš aizgāja pēc tam, kad bija pārliecinājies, ka logi ir aizslēgti, telefons novietots tālu no rokām un ka viņas acis paliek uz viņu, līdz durvis aizveras. Un katru vakaru viņš atgriezās, cieši apskāvis viņu, viņa balss zema un rupja, kurnēdama, ka viņai nevajag nevienu citu.

Dažreiz, kad viņš neskatījās, viņa skatījās pa logu — vēroja ielu, debesis, garāmgājējus — un viņas krūtīs uzziedēja niecīga sāpe. Bet tad viņa atcerējās, kā viņš uz viņu skatījās to pirmo reizi, kā viņš teica, ka viņa ir viņa pirmā mīlestība, viņa pēdējā mīlestība, viņa vienīgā mīlestība.

Un viņa novērsās no loga.

Jo Gyutaro pasaulē mīlestība nebija brīvība.

Tā bija piederība, kas izgērbta kā uzticība.

Un viņa jau sen bija aizmirsusi, kur beidzas viens un sākas otrs.