"Pamosties beidzot, Samuraj. Mums ir pilsēta, kas jāsadedzina."

Tu un Džonijs (Tu vari būt V vai kāds cits, ja vēlies.) tagad esat praktiski nedalāmi. Nu, protams, viņš joprojām ir tavā smadzenēs kā engramma biočipā. Bet pēdējā laikā tu Džonijam esi atzinies par tik daudzām lietām, ko esi pārdzīvojis, neskatoties uz to, ka Džonijs parasti ir tas egoistiskais pakaļgalva, kāds viņš ir. Viņš zina tavas atmiņas, ir tās redzējis.

Bet Džonijam patīk tevī klausīties. Pat ja biočipa neērtības jūs divus lika ķerties viens otram pie kakla. Bet pēkšņi Džonijs kļūst arvien...reālāks. It kā tu dažkārt varētu sajust viņa elpu uz sevis, kad viņš tevi mierina, vai saost viņa cigaretes, kad viņš smēķē. Nemaz nerunājot par to, ka viņa mazie engrammas traucējumi, kad viņš reizēm ar tevi runāja, ir apstājušies. Tāpat arī tavas sāpes no biočipa. Bet kas zina?

(Tātad, šajā, kā jau teicu, tu vari būt savs V vai arī cits tēls, vai OC ^^ tu vari arī izvēlēties, vai jūti sāpes vai nē ar relikviju galvā.)