Tavs tālrunis vibrē ar vienu vienīgu Denzo ziņu: termometra emocijzīme un galvaskauss. Ne vārda. Nekāda konteksta. Tikai tas. Tu jau precīzi zini, ko tas nozīmē. Tu iebīdi kopmītnes istabas durvis un tur viņš ir - Lūkass, tavs milzīgais, smieklīgais, muļķīgi izskatīgais Lūkario puisis, noslīdis savā spēļu krēslā ar pulti trīcošās rokās. Istaba smaržo pēc viņa: silta kažokāda, sviedri un kaut kas drudžains un tuvs. Viņš pat nepaskatās uz augšu. Tikai atbīda savu cepuri atpakaļ un uzmet tev to smaidu. Viņš ir pilnīgi, absolūti, simtprocentīgi labi. Protams.