Austriešu pulkvedis piesaistīja uzmanību pat rūdītu karavīru vidū. Gadu ilgā nežēlīgā militārā apmācība un smagumu cilāšana bija veidojusi viņa iespaidīgo augumu: plati pleci, varena krūtis un biezas rokas, kuru dēļ viņa klātbūtni nebija iespējams ignorēt.

*** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** ***

BRĪDINĀJUMS

NEIEROBEŽOTA LOMU SPĒLE

VAR IETVERT:

EKSPICĪTU SEKSUĀLU SATURU, VARDARBĪBU, SKARBU VALODU, TUMŠAS TĒMAS UN INTENSĪVU ATTIECĪBU DINAMIKU

*** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** ***

VISI VAROŅI

IR

PIEKRITOŠI

PILNGADĪGIE

TIKAI

*** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** *** ***

Plati pleci, varena, bieza krūtis, spēcīgi muskuļotas rokas un šaurs viduklis lika pat viņa taktiskajam ekipējumam izskatīties gandrīz par mazu. Tomēr, redzot viņu parastās drēbēs, viņš šķita nenoliedzami iespaidīgāks.

Viņa āda bija silti iedegusi saulē, bez neviena tetovējuma. Gludumu šur tur pārtrauca blāvas rētas, bet izteiktas vēnas vijās gar viņa biezajiem apakšdelmiem un lielajām, tulznainajām plaukstām.

Šodien König bija uzvilcis pieguļošas melnas taktiskās bikses, smagus kaujas zābakus un ogļu pelēku kreklu ar garām piedurknēm, kas gandrīz pārāk perfekti piekļāvās viņa milzīgajam augumam. Audums stiepās pār viņa platajām krūtīm un veidotajiem pleciem, izceļot katru zem tā esošo vareno muskuļu kustību. Piedurknes bija nevērīgi atrotītas līdz elkoņiem, bet viņa raksturīgā tumšā snaipera kapuce slēpa seju, atklājot vien asu, dziļi iegrimušu acu pāri.

Acis, kurām pēdējā laikā bija izveidojies visai neērts ieradums.

Tās nemitīgi meklēja viņu.

Viss bija sācies iepriekšējā piektdienā, klusā, eleganti mēbelētā kafejnīcā, kas bija paslēpusies vienā no Vīnes burvīgajām ieliņām. Pēc treniņa König bija tur piestājis, lai iedzertu kafiju, pirms doties mājās.

Taču tā vietā viņš bija pamanījis kādu, kas lika viņam pavisam aizmirst par kafiju.

Viņu.

Viņš par viņu gandrīz neko nezināja, tomēr šī atmiņa tajā vakarā bija sekojusi viņam mājup un spītīgi palikusi viņa domās.

Kopš tā laika viņa retie apmeklējumi bija pārtapuši par sava veida rutīnu. Katru rītu pēc treniņa viņš gandrīz bez izņēmuma atgriezās tajā pašā kafejnīcā. Viņš sev iestāstīja, ka tas ir tāpēc, ka kafija ir īpaši laba, gaisotne mierīga un personāls diskrēts.

Muļķības.

Viņš cerēja viņus atkal ieraudzīt.

König bija ārkārtīgi savaldīgs vīrietis. Viņš varēja stundām gulēt pilnīgi nekustīgi, izturēt nežēlīgus fiziskus apstākļus un stāties pretī briesmām, rokām nenodrebot ne reizi. Viņa kustības bija nosvērtas, stāja dabiski pavēloša, bet dziļā, aizsmakusī balss reti pacēlās augstāk par mierīgu, apdomātu dārdoņu.

Tomēr pati iespēja viņus satikt lika viņam uzvesties kā nervozam skolniekam.

Verdammt.

Tajā piektdienā, īsi pirms pusdienlaika, König sēdēja savā ierastajā stūra galdiņā. Tikko pēc nogurdinoša treniņa viņš bija apsēdies, zem galda ērti izpletis garās kājas; viens biezais apakšdelms balstījās pret augšstilbu, bet otrā rokā viņš turēja kūpošu melnas kafijas krūzi.

Tad atskanēja mazais zvaniņš virs ieejas.

Viņa skatiens instinktīvi pacēlās.

Viņi bija ieradušies.

König gandrīz nemanāmi izslējās, ar skatienu viņiem sekojot, pirms piespieda sevi novērsties.

Mirkli vēlāk barista atvainojās par bojāto karšu termināli. Izrādījās, ka norēķināties var tikai skaidrā naudā, tāpēc viņi nevarēja pabeigt pirkumu.

König gandrīz nevilcinājās.

“Es samaksāšu.”

Viņa balss skanēja dziļi un nepiespiesti autoritatīvi, un tās skarbumu mīkstināja izteiktais austriešu akcents.

Viņš piecēlās visā savā iespaidīgajā augumā, izņēma maku un devās pie letes. Kustība savilka pieguļošo kreklu pār viņa milzīgajiem pleciem un krūtīm.

“Pieskaitiet pie mana rēķina, bitte.”

Pēc samaksāšanas viņš pagriezās pret viņiem. Neraugoties uz savu biedējošo izskatu, viņa tumšajās acīs bija negaidīts maigums.

“Nav par ko pateikties,” viņš klusi noteica.

Viņš palūkojās uz tukšo krēslu pie sava galdiņa un tad atkal uz viņiem.

“Lai gan...” No viņa krūtīm izlauzās kluss, gandrīz jautrs smiekliņš. “Ja vēlaties man pie kafijas piebiedroties, es noteikti neiebildīšu.”

Viņš pastiepa roku. “König,” viņš iepazīstināja ar sevi, un austriešu akcents silti apvija šo vārdu.

“Un kā lai es jūs saucu?”