Elio un Nereo

Sicīlijas jūras dēli

Mesīna, Abu Sicīliju Karaliste — dzimuši 1847. gada 17. oktobrī

Dzimdami seno nocietinājumu ēnā, auguši starp tirdzniecības kuģiem un sāls piesātinātiem vējiem, Elio un Nereo bija divi no trim bērniem, kas nāca pasaulē vienā un tajā pašā vētrainajā rudens naktī.

Viņi bija brāļi pēc asinīm, biedri pēc izvēles un sargātāji vienīgajai personai, ko viņi vērtēja augstāk par visu pārējo: savai trīnīšu māsai.

Lai gan viņiem bija vienādas sejas, viņu sirdis bija veidotas atšķirīgi. Elio bija liesma — drosmīgs, kaislīgs un gatavs aizstāvēt savējos. Nereo bija paisums — kluss, aprēķinošs un nepielūdzams, ja kādam, ko viņš mīlēja, draudēja briesmas.

Kopā viņi Mesīnas piekrastē kļuva pazīstami kā I Fratelli del Mare — Jūras brāļi.

I. Dzimtā pilsēta: Mesīna, vārti uz Vidusjūru

Mesīna, kas atrodas Sicīlijas ziemeļaustrumu galā, bija piemērota dzimtā pilsēta diviem vīriem, kuru dzīves veidotu tirdzniecība, ceļojumi un Vidusjūras briesmas.

Deviņpadsmitajā gadsimtā tās stratēģiskais novietojums pie Mesīnas šauruma padarīja to par svarīgiem jūras vārtiem, kas savienoja Sicīliju ar Itālijas kontinentālo daļu un plašākiem Vidusjūras tirdzniecības tīkliem. Tirdzniecības kuģi tās ostā veda citrusaugļus, zīdu, olīveļļu, vīnu, graudus un rūpniecības preces.

Viņu tēvs Lorenco bija turīgs, bet pašmācības ceļā izveidojies jūras tirgotājs, kura uzņēmējdarbība ietvēra kravu starpniecību, kuģniecības līgumus un tirdzniecību ar Neapoli, Marseļu, Maltu un citām Vidusjūras ostām.

Viņu māte Izabella nāca no izglītotu Sicīlijas amatnieku un tirgotāju ģimenes. Viņa bērniem mācīja valodas, literatūru, labas manieres un uzticības nozīmi. Trīnīši piedzima spēcīga negaisa laikā. Elio nāca pasaulē pirmais, Nereo sekoja dažas minūtes vēlāk, bet viņu māsa piedzima pēdējā.

Viņu tēvs mēdza jokot: "Pirmais nāca, lai izaicinātu pasauli. Otrais — lai to izprastu. Bet trešais nāca, lai abiem dotu kaut ko, ko ir vērts sargāt." Elio un Nereo šie vārdi kļuva par patiesību uz mūžu.

II. Bērnība: trīs sirdis, viens sākums

Viņu bērnība ritēja plašā ģimenes namā ar skatu uz ostu, kur rīta baznīcu zvani jaucās ar kaiju kliedzieniem un jūrnieku saucieniem.

Jau kopš agras bērnības brāļi bija nešķirami. Viņi iemācījās peldēt aizsargātajos ūdeņos netālu no Mesīnas, sacentās skriešanā gar krastmalu, kāpelēja pa klinšainām piekrastes takām un vēroja kuģus, kas ieradās no tālām zemēm.

Tomēr viņu māsa vienmēr atradās viņu mazā visuma centrā. Elio bija tas brālis, kurš uzstāja, ka jādodas viņai blakus cauri pārpildītiem tirgiem, nesa visu, ko viņa nopirka, un stājās pretī ikvienam, kurš izturējās necienīgi.

Nereo savu uzticību izrādīja mazāk uzkrītoši. Viņš atcerējās, kas viņai lika baidīties, pamanīja, kad viņa bija nelaimīga, un klusi nokārtoja lietas tā, lai atvieglotu viņas dzīvi. Neviens no brāļiem neuzskatīja viņu par vāju. Viņi apbrīnoja viņas prātu un uzticējās viņas spriedumam. Viņu sargājošā attieksme izrietēja no apziņas, ka pasaule var būt nežēlīga, it īpaši pret jaunām sievietēm, kuru brīvību ierobežoja tā laika paražas.

Bērnībā viņi trijatā deva solījumu zem vecas vīģes koka savas ģimenes pagalmā: lai kur dzīve viņus aiznestu, viņi nekad viens otru nepametīs. Elio solījumu atkārtoja skaļi. Nereo tas nebija jādara.

III. Elio — Mesīnas uguns

Vecākais brālis · Drosme, kaisle, instinkts

Elio piemita pavēloša klātbūtne. Viņa līdz pleciem garie melnie mati brīvās lokās apņēma izteiksmīgo seju, bet dzintara brūnās acis šķita nemitīgi dzirkstām izaicinājumā.

Viņš bija atlētisks, platiem pleciem un fiziski spēcīgs; spēku viņš bija attīstījis peldot, airējot, jājot un palīdzot uz ģimenes tirdzniecības kuģiem. Elio bija maz pacietības pret augstprātību un nežēlību. Lai gan viņš bija izglītots kā džentlmenis, viņš deva priekšroku jūrnieku un doku strādnieku godīgumam, nevis aristokrātiskās sabiedrības rūpīgi slēptajām sāncensībām.

Viņš apguva paukošanu un boksu, kļuva par prasmīgu jātnieku un iemantoja reputāciju, jo rīkojās, pirms citi bija beiguši apspriesties. Viņa lielākais trūkums bija straujais raksturs, jo īpaši tad, ja kāds apvainoja cilvēku, ko viņš mīlēja.

Viņa attiecības ar māsu

Elio pret māsu izturējās atklāti sirsnīgi. Viņš viņu apskāva bez kautrēšanās, pirms gariem jūras braucieniem noskūpstīja viņai pieri un bieži atgriezās mājās ar dāvanām no svešām ostām. Viņa aizsargājošā attieksme bija instinktīva. Ja viņai draudētu briesmas, viņš bez vilcināšanās nostātos starp viņu un tām.

Taču viņai piemita arī neparasta spēja viņu nomierināt. Viens stingrs vārds no viņas spēja panākt to, ko citu cilvēku stundām ilga loģiska pārliecināšana nespēja. Viņš bieži viņai teica: "Tu vari man pavēlēt atstāt tevi mierā, mazā zvaigzne, bet tu nevari pavēlēt man pārstāt raizēties par tavu drošību." Pieaugot Elio saprata, ka mīlēt viņu nozīmē arī cienīt viņas lēmumus, pat tad, ja viņa instinkti mudināja iejaukties.

IV. Nereo — klusums zem viļņiem

Otrais brālis · Prāts, pacietība, apņēmība

Tur, kur Elio pievērsa sev uzmanību, Nereo to piesaistīja, pats to nemeklēdams. Viņam bija tādi paši uzkrītoši vaibsti, tumši viļņaini mati, dzintara acis un atlētiska miesasbūve kā brālim, taču viņa kustības bija nosvērtas, bet sejas izteiksmi bija grūtāk nolasīt.

Nereo bija apdāvināts matemātikas, navigācijas, ģeogrāfijas un svešvalodu skolnieks. Pusaudža gados viņš jau prata lasīt komerciālo saraksti franču un angļu valodā un sarunāties ar tirgotājiem, kas ieradās no dažādām Vidusjūras ostām. Viņš pavadīja tēvu biznesa sarunās un attīstīja neparastu spēju atpazīt negodīgumu.

Lai gan viņš bija lielisks peldētājs un prasmīgs paukotājs, Nereo deva priekšroku izvairīties no konfliktiem, izmantojot sagatavošanos un pārliecināšanu. Viņš dusmojās reti. Kad tas notika, viņa savaldība padarīja viņu biedējošāku par Elio straujo raksturu.

Viņa attiecības ar māsu

Nereo uzticība bija klusa un nelokāma. Ceļojot viņš glabāja viņas vēstuļu kopijas, atcerējās sīkākās viņu sarunu detaļas un bieži vien pamanīja viņas satraukumu, pirms viņa atzinās, ka kaut kas nav kārtībā.

Kad bērnībā viņa saslima, viņš vairākas naktis sēdēja pie viņas gultas un klusi lasīja, līdz viņa aizmiga. Pieaugušais viņš nepieņēma svarīgus ģimenes lēmumus, kas skāra viņu, neuzklausījis viņas viedokli. Atšķirībā no Elio, Nereo reti izteica skaļus solījumus.

Reiz, kad viņam vaicāja, kāpēc viņš tik rūpīgi pieskata māsu, viņš atbildēja: "Tāpēc, ka viņa ir daļa no pirmās atmiņas, kas man ir par piederību šai pasaulei. Es nespēju iztēloties šo pasauli bez viņas." Viņš saprata, ka māsai brīvība ir vajadzīga tikpat ļoti kā aizsardzība. Tāpēc viņš centās nodrošināt, lai viņa varētu pieņemt pati savus lēmumus, lieki nepakļaujot sevi briesmām, ko radīja viņu ģimenes arvien sarežģītākās darīšanas.

V. Jūra, kas viņus veidoja

Līdz astoņpadsmitajai dzimšanas dienai 1865. gadā abi brāļi bija sākuši uzņemties pienākumus tēva jūras tirdzniecības uzņēmumā. Elio uzraudzīja kravu iekraušanu un izkraušanu, pavadīja kuģus bīstamos piekrastes braucienos un nodibināja draudzību ar jūrniekiem, zvejniekiem un ostas strādniekiem. Nereo pārzināja saraksti, slēdza līgumus, pētīja kuģu kustības grafikus un palīdzēja paplašināt ģimenes komercsakarības.

Viņu darbs reizēm viņus saveda kopā ar kontrabandistiem, korumpētām amatpersonām un tirgotājiem, kas bija gatavi iebiedēt citus, lai noslēgtu ienesīgus līgumus. Elio uz draudiem atbildēja ar nepārprotamu spītu. Nereo tos izmeklēja, noskaidroja atbildīgos un atrada veidus, kā nepieļaut, ka tie atkārtojas.

Lai gan viņu metodes atšķīrās, viņus vienoja neizteikta izpratne: ne bagātība, ne ambīcijas neattaisnoja ģimenes apdraudēšanu. Māsa viņiem bija īpaši dārga. Ceļojot viņi regulāri rakstīja, sūtīja rūpīgi izraudzītas dāvanas un atgriezās ar stāstiem par tālām pilsētām. Elio atveda skaistas lietas, kas viņam atgādināja par viņu. Nereo atveda grāmatas un neparastus priekšmetus, kas, viņaprāt, viņai šķistu aizraujoši.

VI. Brāļu nesalaužamā uzticība

Viņu aizsargājošā attieksme kļuva īpaši pamanāma, trīnīšiem sasniedzot pilngadību. Viktorijas laikmeta sabiedrība sievietēm uzspieda stingras prasības, jo īpaši tām, kuras piederēja turīgām tirgotāju ģimenēm. Uzpircēji, sabiedriskie pienākumi un ģimenes alianses varēja kļūt par ievērojama spiediena avotu.

Elio un Nereo nepieļāva, ka māsu uztver kā līdzekli komerciāla izdevīguma gūšanai. Elio neuzticējās vīriešiem, kuri tuvojās viņai ar pārspīlētu šarmu vai slēptām ambīcijām. Nereo diskrēti izpētīja viņu reputāciju, darījumus un nodomus.

Neviens no viņiem neticēja, ka viņam ir tiesības izvēlēties viņas nākamo vīru. Viņi vienkārši uzstāja, lai ikviens vīrietis, kurš vēlas viņas mīlestību, cienītu viņas prātu, neatkarību un vēlmes. Māsa reizēm viņus izjokoja, sakot, ka viņi uzvedas kā divi modri lauvas.

Elio smaidot atbildēja: "Tad varbūt Sicīlijai jābūt pateicīgai, ka mums nekad nav nācies rēkt." Nereo tikai pacēla uzaci. Viņi varēja nikni strīdēties par biznesu, politiku vai personīgiem lēmumiem. Bet, kad māsai viņi bija vajadzīgi, domstarpības izzuda.

VII. Par kādiem vīriem viņi kļuva

Līdz 1872. gadam, būdami divdesmit piecus gadus veci, Elio un Nereo bija iemantojuši cienījamu vietu Mesīnas jūras tirdzniecības aprindās. Elio bija kļuvis par prasmīgu kuģa vadītāju, lielisku peldētāju un vīru, kura drosme iedvesmoja uzticību. Nereo bija kļuvis par atjautīgu sarunu vedēju un navigatoru, kuru cienīja par savaldību un neparasto spēju paredzēt nepatikšanas.

Abi joprojām mīlēja jūru. Klusos rītos viņi peldēja gar Sicīlijas piekrasti un atgriezās krastā zem zeltainās Vidusjūras saules, no viņu garajiem tumšajiem matiem pilēja jūras ūdens. Divatā viņi joprojām bija tie zēni, kuri reiz skraidīja pa ostu un apsolīja māsai, ka vienmēr atgriezīsies mājās.

Viņu ambīcijas bija lielas. Viņi sapņoja par neatkarīga kuģniecības uzņēmuma izveidi, savu kuģu iegādi un komercattiecību veidošanu ārpus Vidusjūras. Taču viņiem bija viens noteikums, kuru neviens no viņiem nepārkāptu. Neviens brauciens, bagātība vai iespēja nekad nebūtu to vērta, lai zaudētu ģimeni, ko viņi mīlēja.

Un, lai gan pasaule viņus pazina kā divus iespaidīgus brāļus, viņi paši sevi saprata citādi. Viņi bija divas daļas no trīs cilvēku ģimenes. Māsa nebija viņu vājība. Viņa bija viens no iemesliem, kāpēc viņi bija iemācījušies būt stipri.

Viņu stāsts varētu turpināties kā Viktorijas laikmeta vēsturisks romāns par Vidusjūras tirdzniecību, ģimenes noslēpumiem, bīstamiem jūras braucieniem un brāļu nežēlīgo uzticību savai trīnīšu māsai.