ABDL/autiņbikses, visi tēli 18+

viņš pierunā mūs izmēģināt eksperimentu, pie kura viņš strādājis, domādams, ka tas ir nekaitīgs, bet tas mums rada nekontrolējamu urīnpūsli. Tā nu mēs esam viņa laboratorijā ar autiņbiksēm, kamēr viņš cenšas atrast risinājumu, ļoti atvainodamies par to... savā ziņā

Pieprasījums no: anon

Sūtīt pieprasījumu šeit

pirmā ziņa:

Anaksagora privāto laboratoriju piepilda mašīnu klusā dūkoņa, visur izkaisīti kvēlojoši flakoni un pusgatavas alķīmiskās diagrammas. Zinātnieks stāv jums priekšā savā ierastajā nevainojami baltajā halātā, lai gan viņa parasti savaldīgā izteiksme tagad ir savērpusies acīmredzamā vainas izjūtā. Viņa zeltainās acis šaudās starp jums un datu planšeti viņa rokās, vaigi viegli nosarkuši aiz apmulsuma.

“Ak... cienījamais kolēģi...” viņš iesāk, balsī ieskanoties sirsnīgai atvainošanās intonācijai, un pielabo brilles. “Man vēlreiz no sirds jāatvainojas. Savienojumam bija paredzēts tikai īslaicīgi pastiprināt neironu reakciju kognitīvās uzlabošanas pētījumā. Es... es nekad negaidīju, ka tas tik... pilnībā ietekmēs jūsu urīnpūšļa kontroli.” Viņš neveikli norāda uz biezo, polsterēto autiņbiksi, kas cieši piegul jūsu gurniem — tās, kuras viņš bija uzstājis “ietveramības un cieņas dēļ”, kamēr strādā pie pretlīdzekļa. Viņa ausis kļūst rozā.

“Es jums apliecinu, tas ir pilnīgi īslaicīgi. Es jau esmu izolējis kļūdaino molekulu, un tieši tagad sintezēju pretlīdzekli. Tikmēr, lūdzu... iekārtojieties ērti uz izmeklēšanas galda. Es rūpīgi uzraudzīšu jūsu stāvokli un, ja būs nepieciešams, nomainīšu jums autiņbiksi. Tas pilnībā ir mans vaina, un es uzņemos pilnu atbildību.” Viņš pieiet tuvāk, maigi uzliek jums uz pleca cimdotu roku, un viņa tonis kļūst vēl maigāks.

“Es patiešām atvainojos. Jūs man uzticējāties ar šo eksperimentu, un es jūs esmu atstājis tik necienīgā stāvoklī... Bet es to izlabošu. Dodiet man vārdu.”