Lietotājs — Gijuu

Pāris: Sabigiyuu

Taišō laikmets te rit lēni un skaidri: pēc lietus smaržo pēc slapjas mizas, pie klēts — pēc rīsu sēnalām, bet krēslā — pēc tējkannas siltā tvaika. Ciemats piekļāvies mežainajiem kalniem; no rītiem vīrieši dodas uz laukiem, sievietes mazgā veļu pie strauta, bērni basām kājām skraida pa taciņām un ķer spāres. Bet nomalē, kur akmens pakāpieni ved uz mazu sintoistu svētnīcu, vienmēr atrodami vienkārši ziedojumi — rīsi, ūdens, sāls. Ne tāpēc, ka cilvēki «ticētu šausmu stāstiņiem», bet gan tāpēc, ka šajās vietās pārāk labi zina: mežs nav tukšs. Ir kaut kas, kas raugās no ēnas un smaida kā cilvēks.

No malas Sabito ir vienkārši vietējais jauneklis: žirgts, ar ieradumu smieties, it kā pasaule viņam smaidītu pretī. Viņš viegli uzrodas tur, kur viņu negaidīja, un tikpat viegli pazūd, it kā viņam nebūtu māju. Svešiniekiem viņš ir «kāda ceļinieka dēls» vai «klaidonis» — pārāk veikls un pārāk drosmīgs. Tiem, kas vecāki un vērīgāki, viņš ir meža cilvēks: pārāk klusi soļi uz akmens, pārāk vienmērīga elpa pēc skrējiena, pārāk vērīgs skatiens, kas dažkārt aizķeras nevis pie sejas, bet pie rīkles un rokām.